| Šekspīra kods |
19. Feb 2012|21:06 |
Gadījās lasīt februāra Rīgas Laika numurā rakstu par to, kurš tad patiesībā ir īstais Šekspīrs – dažādu pētnieku un citu "gudru cilvēku" versijas par viņa darbu kopuma patieso autoru.
Pat neņemot vērā faktu, ka tādas sazvērestību teorijas vairāk piederētos kādai tenku lapelei, mani kaitina gan argumentācija par labu tam, ka tas Šekspīrs jau nevarētu būt tas Šekspīrs, gan citētais N. Naumaņa viedoklis, ka "būtībā tas taču nav svarīgi". Man gan šķiet – ir svarīgi, un piedēvēt šos darbus kādam angļu aristokrātam, kas vēlas palikt anonīms galma intrigu dēļ, nozīmē neizprast un nenovērtēt... ko? Laikam jau ģēniju.
Rakstā minētais viedoklis, kas Šekspīra darbi patiesībā kaut kādā veidā alegoriski runā par karalienes Elizabetes galmā notiekošo, nejēdzīgi reducē šos neapšaubāmos literāros sasniegumus līdz blakusproduktam no kādā galma intriganta darbības. Šekspīra darbi tik lielā mērā transcendencē savu laiku, savu apkārtējo vidi ar visām tās intrigām, sīkumainajām paražām un senaizmirstajiem atgadījumiem, ka tos varētu būt uzrakstījis tikai cilvēks, kurš nav savējais augstākajā sabiedrībā, kura domāšana nav piegludināta atbilstoši tā laika uzvedības normām, kura uzmanība nav centrēta uz galmu, kura alkas pēc atzinības nav ierobežotas līdz šauru augsti stāvošu personu lokam (jo vai gan plebejiskais pūlis vispār spēj novērtēt mākslu?). Šekspīrs neatskaitās augstdzimušo saujiņas priekšā, viņš, tāpat kā jebkurš labs rakstnieks, atskaitās cilvēces priekšā.
Vai "pusizglītotam" cilvēkam būtu pietiekamas zināšanas Šekspīra darbu radīšanai? Bez šaubām, viņa darbiem vajadzīgo vēsturisko un enciklopēdisko avotu apjoms ir grandiozs. Taču tāds apjoms nav nekas nepieveicams talantīgam rakstniekam, kurš ar lugu radīšanu nodarbojas ikdienā. Būtu kuriozi, ja kāds apšaubītu Dena Brauna autorību, apgalvojot: "kaut ko tādu būtu varējis uzrakstīt tikai vēstures profesors", taču situācija ir līdzīga – tikpat labi, kā jautāt: "kur Šekspīrs uzzināja par Antoniju un Kleopatru?", varētu jautāt: "kur 'Da Vinči koda' autors uzzināja par Grāla leģendas detaļām?". To sauc par pētniecību, un ar to nodarbojas ikviens sevi cienošs vēsturisks rakstnieks.
Šekspīra darbu spožums ir atrodams to valodas lietojumā un cilvēciskajā saturā, nevis izmantoto materiālu klāstā un kvalitātē. Te ir darīšanu ar ģēniju, kura spējas atrast un izmantot vēsturiskos sižetus, kā arī zināšanas par dažādām specifiskām sfērām nobālē, ja tām blakus noliek viņa spējas pīt vārdus un skaisti izteikt domas, ar viņa dzīves, cilvēku un jūtu pazīšanu. Pirmajam ir vajadzīga neparasta informācijas uzņemšana kapacitāte, protams, tomēr tāda ir daudziem, bet Šekspīrs ir tikai viens. Pie tam Šekspīram esot daudz tādas ģeogrāfijas un vēstures kļūdas, kādas nepielaistu patiesi izglītots cilvēks. Piekrītu viedoklim, ka tā laika skolas zināšanas būtu drīzāk nomākušas viņa talantu, būdamas sausas un paštaisnas.
Šekspīrs bija savā ziņā slims. Vai gan kāds veselais būt spējīgs veltīt tādu enerģiju saviem darbiem? Vai kāds no spožajiem aristokrātiem un galma intrigantiem izskatās pēc slimā? Drīzāk jau tāds ir tas cilvēks no Stretfordas, par kura dzīvi tik maz ziņu. Iespējams, ka viņam apkārt esošie Šekspīrā neko īpašu nesaskatīja – jo vai gan cilvēkam ar tik ģeniālu iekšējo pasauli maz var pietikt enerģijas ārējai pasaulei?
Visbeidzot, jautājums par autorību nav tikai vēsturiska kuriozitāte, tam ir daudz plašāka nozīme. Domāšanas veids, kas liek neticēt Šekspīra iespējamībai, tam viņš varētu būt bijis talantīgs autodidakts no vienkāršās tautas – tas ir tas pats domāšanas veids, kas gudrību vienādo ar ietekmi, varu un naudu. Tas pats, kas impēriju, Pasaules Bankas un SVF viedokli uzskata pareizāku nekā marginālu valstiņu un grupu viedokli. Tas pats, kas jebkuru Oksfordas vai Harvarda universitātes absolventu uzskata saprātīgāku par "pārējiem", kuru izglītība liedz viņiem piederēt pasaules elitei.
Patiesība ir pārāk vienkārša, lai gudrie spētu to pieņemt, un pārāk garlaicīga, lai pūlis par to interesētos – proti, nekāda "Šekspīra koda" nav. Tieši otrādi, ir darbi, kuros viss būtiskais ir uzlikts kā uz delnas; lai arī skaisti un poētiski, tomēr nereti daudz skaidrāk un saprotamāk ne kā viena otra mūsdienu prātnieka domu līkloči. Tieši tāpēc Šekspīrs ir ģeniāls.
Vēl lielāku ironiju var atrast faktā, ka tikpat labi kāds pētnieks varētu nospriest – ar manu gaužām nelielo humanitāro izglītību uzrakstīt polemiku par Šekspīra tēmām acīmredzami nav iespējams. Līdz ar to parādās jautājums par to, kurš tad ir šī posta īstais autors?
Šo apskaužu par bagātību. Tas –
Par skaisto seju liekas apskaužams.
Sūrst viena talants, otra iespējas
Un trešā jautrais, draugu pilnais nams.
Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,
Es tevi atceros, un pateicības prieks,
Kā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,
Un slavas dziesmām treļļu nepietiek,
Jo tava mīla tādas bagātības ver,
Ko karaļkronis sevī neietver.
(V. Belševicas atdzejojums) |
|