| J.K. Rowling and the Methods of Rationality |
18. Nov 2011|20:10 |
Laika īsināšanai, kad neko citu negribas darīt, esmu sācis lasīt Judkovska (tā, kurš no Less Wrong) Harry Potter and the Methods of Rationality. Varen gudrs tips, jāatzīst.
Pats sākums, kur autors vēl nav tā īsti "ierakstījies", liekas jo vērtīgāks tieši izvelkamo citātu ziņā – jūtams, ka tie ir tīrākais Judkovska brain dumps. Tālāk jau Judkovska fanfiks aiziet kaut kur tālumā ar savām n-desmit daļām, kuras visas diez vai kādreiz izlasīšu.
Šķiet, ka Potera fanfiki ir kaut kas tāds, ko var turpināt bezgalīgi, paņemot jau gatavus varoņus, ieliekot tos trafaretās situācijas, sakrustojot to visu ar paša fanfika autora pasaules uztveri, var iegūt tēlu un situāciju galerijas, kas stiepjas tālumā kā nebeidzamas šaha spēles. Ja nespēlē ne lielmeistari, ne pazīstami cilvēki, tad būt skatītājam nav īpaši interesanti. Tā vietā labāk parunāt par personu, kura šos šaha noteikumus definējusi. Spēlēt – tas ir viens, noteikt pašu spēles laukumu un tās likumus – tas ir kaut kas cits un prasa pavisam citu autora līmeni. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka HP var preparēt vēl un vēl... Cita starpā arī no racionalitātes un kritiskās domāšanas skatpunkta.
***
Kā zināms, viena no grāmatu pamattēmām ir rasisms – "tīrasiņu" maģiskās pasaules pārstāvji ir noraizējušies, ka maģiskās spējas laikā gaitā samazināsies "asiņu atšķaidīšanās" dēļ. Manuprāt, uz šīs bāzes var sameklēt visvairāk piemēru iracionālai domāšanai un uzvedībai. Iracionāls ir jau pats uzskats, ka burvju sabiedrībā ienākot tiem, kuri dzimuši parastās ģimenēs, sekojošā asiņu sajaukšanās kaut kādā mērā ietekmē maģijas kvalitāti. (Muggle-born burvjiem un raganām ir palama "draņķasins" – viens no dažiem veiksmīgajiem latviskojumiem tulkojumā, Roulingas oriģinālā "mudbloods".) Nekur grāmatās nevar atrast tādam priekšstatam empīrisku evidenci. Gluži otrādi, ir pa pilnam pierādījumu pretējam – Hermione, Lilija... (Mani, tāpat kā Sneipu, kaitina Hermione ar savu seklo viszinību, tomēr taisnība jau Harijam ir, kad viņš Slaghornam saka "One of my best friends is muggle-born, and she's the best in our class!")
Ir reizes, kad Roulinga noved šo iracionālo pure blood power vēl tālāk, piemēram, ar pēdējā grāmatā nodibināto inkvizīcijas departamentu. Vajadzība pēc inkvizīcijas HP balstās uz absurdo premisu, ka nemaģiskās ģimenēs dzimušajiem nav bijis cita ceļa, kurā iegūt savas maģiskās spējas, kā vien tās kaut kādā veidā nozagt no "īstajiem" burvjiem. Lieki teikt, ka nav norādīts nekāds mehānisms, kā tāda nozagšana vispār varētu izpausties; ironiskā kārtā inkvizīcijas departaments šo "metodi" mēģina izvilkt no "vainīgajiem" pratināšanas ceļā. Tāpat arī visās septiņas grāmatās nav nekā tāda, kas liktu domāt, ka tāda maģisko spēju pārnešana no cilvēka uz cilvēku vispār ir iespējama. Konkrēti Doloresa Ambridža ir piemērs tam, kā biases var likt pat šķietami gudriem cilvēkiem noticēt absolūti iracionāliem izskaidrojumiem tikai tāpēc, ka tie saskan ar viņu pasaules uzskatu un/vai "masē viņu ego". (Šajā gadījumā – ļaujot Ambridžai pildīt no viņas viedokļa derīgu darbu ietekmīgā pozīcijā, kā inkvizīcijas departamenta vadītājai.) Vai tad reālajā pasaulē ir mazāk tādu cilvēku, kuri līdz sirds dziļumiem tic absolūtām muļķībām? Lieta ir tur, ka karalis NAV kails, ja vien uz viņu skatās ar pareizi piemiegtām acīm...
Vēl cits jautājums – cik racionāls ir pats lasītājs? Kā rakstnieks var lasītāja domāšanas bias izmantot? Lai arī Ambridža (piektajā grāmatā) likās visvājāk izstrādātais no visiem Potera antagonistiem, tomēr pats jaukās-tantītes-rokdarbnieces, slepenībā sadistes tēls ir piemērs lasītāja ekspektāciju sagraušanai. Tāda neatbilstība sagaidītajam rada iekšējā konflikta sajūtu un interesi par šo personāžu.
Kontrastam, HP personāži demonstrē arī ļoti racionālu un smalki izskaitļotu uzvedību... Parasti labie, jo "ļaunie jau ir muļķi". (Starp citu – pašas Roulingas domāšanas biasKo vērts ir vien Slaghorns (sestajā grāmatā) ar savu Slug-club . Visnotaļ racionāli egoistiska un aprēķināta uzvedība cilvēkam tādā situācijā (skolotājs) – draudzēties ar tiem (un tikai tiem!), kuri nākotnē varētu kļūt slaveni vai ietekmīgi. Racionāli, bet neētiski: Roulingasprāt, Slaghorns rīkojas "nejauki", atstājot Ronu aiz borta. Vēl viens negatīvas overrationality gadījums – Dambldors, kad pēdējā grāmatā viņš Harija apziņā pārvēršas no "baltā tēva" par "lielo shēmotāju".
No pašu grāmatu uzbūves var pateikt, ka tās ir radījis domājošs prāts... (Velns, kā tiem rakstniekiem tā – tik gudri – sanāk?!) Es domāju ne tikai šīs mūžam atkārtojošās sižeta arkas, kuras katras grāmatas noslēgumā atkal un atkal noved pie kārtējā ļaundara uzveikšanas. Ne tikai par visu grāmatu garumā konsekventi saglabāto filozofiju par ģimeni un mīlestību kā pasaules pamatvērtībām, bez kurām visi kļūst tādi kā Voldijs vai, labākajā gadījumā, Sneips. Struktūra parādās arī citur – kaut vai Hogvartsas sadalījums pa fakultātēm, studentu sadalījums pa gadiem (maģiskais skaitlis "septiņi") utt. Konkrēti šīs fakultāšu pamatīpašības šķiet kas tāds, pie kā Roulinga varētu būt vēl piestrādājusi, tajā pašā laikā lielisks ir fakts, ka principiālā varoņu trio raksturi, kurus vieno piederība Grifindorai, ir ar sekundārajām īpašībām, kuras atbilst trim pārējām fakultātēm. (Speciāli Gnidrologam – Hogvartsa ir skola ar četrām "fakultātēm": Ravenclaw nokļūst gudrie, Slytherin – viltīgie un ambiciozie, Gryffindor – atsaldētie drosmīgie, un Hufflepuff "visi pārējie", kas maskējās zem īpašības "centīgie". Principiālais varoņu trio mācās Grifindorā.) Tā Harijs pieder pie Sliterinas (individuālisms un noteikumu neievērošana sev izdevīgās situācijas. Nemaz nerunājot par to, ka there's something between him and Malfoy :D), Hermione pie Reivenklavas (skaidrs, kāpēc) un Rons pie Haflpafas (lojalitāte un draudzīgums). Vēl uzkrītošas ir paralēles starp paaudzēm: Harija tēvs ar savu kompāniju pret Sneipu salīdzinot ar Hariju un viņa kompāniju pret Malfoju. Man patīk strukturālisms.
Roulinga parāda arī to, ka augsta inteliģence ne vienmēr nozīmē augstu gudrību (wisdom) – ja pieņemam, ka pēdējā implicē zināmu racionalitātes un kritiskās domāšanas klātbūtni. Piemērs – Luna Lavguda. Lai kā arī man viņa patiku kā personāžs, Luna nebūt nav racionalitātes paraugs. No vienas puses, viņa mācās Reivenklavā, tātad ar inteliģenci viss kārtībā; no otras – konspirācijas teoriju avots, tic smieklīgu mītisko dzīvnieku pastāvēšanai. “Mani visi uzskata par nedaudz jukušu” tipa meitene. Personības tips INFP, starp citu – norāda uz lielāku varbūtību ticēt ezotēriskām lietām, kā arī atrašanos kaut kur sapņu pasaulē utt. Pretēji neētiskajiem racionālistiem Slaghornam un Dambldoram, Luna ir pilnībā piederīga “labajiem” (Love-good, kur nu vēl vairāk!). Viņā ir kaut kas ideāls. Mmm... Šķiet, otrs mīļākais personāžs visās grāmatās (protams, pēc Sneipa :D)
Par pašas Roulingas domāšanas defektiem. Tas viens acīmredzamais "bias" jau tika piefiksēts – ļaunie ir stulbi. Parasti saglabājas ticamības robežās. Citur – ne tik ļoti (piektās grāmatas cīņas aina). Vēl viens piemērs – Sliterinas studentu rīcība septītās grāmatas klimaksā, kad neviens no viņiem nesaglabā lojalitāti Hogvartsai. Fani neapmierināti, jo Roulinga nonāk pretrunās ar sevi: Slytherins are NOT supposed to be evil, they are supposed to be cunning! Parasti jau "being cunning" implicē "being evil", var piekrist, tomēr konkrētajā situācijā kāds no tā saucamajiem "cunning people" jau nu varēja izvēlēties lielu risku ar lielu vinnestu (scenārijs: labie vinnē, viņš/viņa tiek sumināts kā vienīgais Poteram jau iepriekš lojālais no šīs fakultātes), pretstatā vairākuma izvēlei - mazs risks ar mazu vinnestu (scenārijs: Voldijs vinnē, katrs viņa sekotājs ir tikai “viens no daudzajiem”). Šis kāds varētu nodemonstrēt, tā teikt, savu cunningness un individuālismu.
Ja nu vienīgi... Vai tāds "nodevējs starp nodevējiem" būtu izstāstāms literāri ticamā un pārliecinošā mērcē? Iespējams, ka rakstot šo epizodi cīnījās Roulinga-rakstniece (ģeniāla) un Roulinga-domātāja (viduvēja), un pirmā uzvarēja – lai slavēta Svētā Helēna*! Šāda vispārēja Sliterinu nodevība ir attaisnojama tajā gadījumā, ja tā ļauj iegūt labāku stāstu.
Racionalitāte vs. a good story – which is better and why? Discuss!!
________
* – the patron saint of literature |
|