|
8. Okt 2011|19:22 |
Sēžu, atspiedis zodu pret balkona apdegušo palodzi. Pa tuvāko koku zariem skraidelē tepat parciņā dzīvojošā vāvere. Uz brīdi saminstinās un tad pārlec no liepas uz tai blakus esošo kļavu ar sarkanājam lapām. Kaut kur tālumā rej suņi, no ezera nāk ūdensputnu gāgināšana.
Izbāžu galvu ārā un skatos, kā lejā, pie mājas durvīm uz mirkli apstājušās dāmas ar pastaigā izvestajiem ar sunīšiem aiziet katra savā virzienā. Vienu no tam man nereti gadās satikt liftā. Viņai ir blondi mati, novecojusi seja un melnbalts sunītis ar lielām ausīm, kuru dēļ tā fizionomija atgādina tauriņu.
Rudens gaiss ir vēss un mitrs; tāds, kuru viegli elpot, un vēl labāk atgriezties dzīvokļa siltumā, kur uz palodzes stāv tējas krūze un uz galda lasāmviela. Ir patīkama atpūtas sajūta un nepiepildītības sajūta. |
|