| |
[30. Jan 2016|15:47] |
Tas, ko rakstu te pēdējos gados gandrīz vienmēr ir "es domāju", nevis "es jūtu" līmenī. Savā ziņā jūtu, ka man ir atrofējusies vai vismaz ierūsējies spēja par to pastāstīt.
Dzīves ikdienu arī man nosaka racionāli nosacījumi, gandrīz neko nedaru tāpat vien, bet daru X ar mērķi darīt Y, kas savukārt ir pakārtots mērķim Z, kas ietilpst vēl globālākā plānā. Tāda stratēģija gluži vienkārši man ir vajadzīga, lai varētu veiksmīgi nodarboties ar to, ko es vēlos nodarboties. No otras puses, izdarīt kaut ko un tad pusgadu gaidīt rezultātu gluži vienkārši psiholoģiski nestrādā. Pat ja rezultāts izrādās vēlamais, īpašu gandarījumu tas nesniedz. Tā vietā esmu atradis instant gratification iespēju piedaloties kodēšanas sacensībās (sāku pagājušajā rudenī). Tūlītēji rezultāti - adiktīvs efekts.
Vēl sports vai drīzāk rekreācija dabā, bet tur esmu kvantifikācijas pretinieks un sistemātiski izvairos no skaitliskiem rezultātiem. Tā kā janvārī strādāju un "strādāju" no mājām, izmantoju izdevību regulāri slēpot pa mežu: man patīk pats slēpošanas process, un es nevēlētos to pārvērst par cīņu ar sekundēm un GPS kilometriem. Negribu izvairīties no ilūzijas, ka kaut ko daru tāpat vien, nevis kāda globālāka, racionāli pamatota mērķa dēļ. |
|
|