| |
[25. Nov 2013|12:49] |
Šķirstu "Artificial Intelligence: A Modern Approach".
Ja visu noformulē no šāda, "sausās datorzinātnes" skatpunkta, ir interesanti.
Ņemsim piemēram to, ko Utināns apgalvo: par "matricu", no kuras jātiek laukā.
To var interpretēt kā apgalvojumu, ka indivīda utilītfunkcija un sugas/sabiedrības utilītfunkcija nesakrīt. Vēl vairāk, "iekšēji bioloģiskā" utilītfunkcija arī nesakrīt ar pirmajām divām. Pēdējo, "iekšējo pērtiķi" ir izveidojusi evolūcijas process, un kā zināms, evolucionāri stabilas stratēģijas (tehnisks termins) ne vienmēr ir pašas sugas labākajās interesēs. Reizēm tās var novest pie sugas iznīkšanas ("stabila" ir strateģija, nevis suga!)
Tradicionālisma folk-psiholoģija: visām trim stratēģija būtu jāsakrīt. Tas ir, cilvēkam jādara to, ko no viņa vēlas sabiedrības/sugas intereses, un viņam jānonāk pie tā darīšanas caur emocionālu piesaisti pārējiem. "Klausi savai sirdij". Individuālists ir kļūda, kas principā piedodama kādā dzīves posmā (jaunībā), but eventually you should settle down.
Racionālisma (tehnisks termins) pieeja gluži vienkārši apgalvo, ka tas nav obligāti:
Utility_self() =/= Utility_society() =/= Utility_evolution()
Nelaime tā, ka tieši trešā veida utilītfunkcijas ir tā, kas mums dod warm and fuzzy feeling. Liekas, ka līdz ar to sekošana savam individuālismam by default nozīmē nelaimīgāku dzīvi...
Paliek jautājums, kāpēc lai tāda dzīve varētu būt vērtīgāka?
Tikai uz Absolūta fona? Uz globālā, cilvēces fona? Ja tava rīcība ir tāda, ka tā tiktu augstu novērtēta ne tikai šodien, bet arī no neatkarīga vērotāja laikā pirms 100 un 2000 gadiem, tu vari būt uz pareizā ceļa.
Vai varbūt uz Visuma, uz bezgalīgā multiversa fona, uz visa, kas vien ir iespējams jebkad un jebkur. Diezgan tuvu Absolūtam, man liekas.
Tu neesi tava ģimene, tava nācija, tavs dzimums, un arī ne tava suga. Tu esi tu. |
|
|