| |
[19. Jul 2013|22:36] |
Iepriekšējā ieraksta aptuvenā sakarā, aizdomājos par to, kā cilvēki katrs savā vecumā zināmā mērā nomierinās un saprot, ka būt par metalhedu vēl nav visa dzīve. Tikai man liekas, ka tāpat notiek arī ar izpildītājiem. Cilvēki jau mīl runāt, ka tur tāds un tāds tagad pārdevies, kļuvis par popsu un tā tālāk. Bet vai patiesībā turpināt zāģēt vienu un to pašu n gadus, kaut gan pašiem mūziķiem tas jau varbūt ir sen apnicis un neuzšķiļ nekādu radošuma dzirksti, turpināt tikai tāpēc, lai "nepieviltu" fanus un pie reizes smuki nopelnītu koncertos, vai tā nav pārdošanās pat lielākā mērā? Alternatīva ir sekot pašam savai attīstībai. Tāpēc cienu Edlundu tikai vairāk par to, ka viņš pēc Wildhoney ņēma un nogrieza matus uz nullīti. (Un A Deeper Kind of Slumber man ļoti patīk.) |
|
|