| |
[25. Dec 2012|15:29] |
Kas mani kaitina? Tas, cik bieži progresa apoloģēti kritizē citus viedokļus un cik reti runā par to, kā tieši tehnoloģijas padarīs dzīvi labāku. Man tiešām gribētos reizēm kolektīvi pasapņot par to, kādas tieši sekas varētu būt, "ja mēs spētu to vai šito"... Parunāt par to, kā (un vai) tas jau notiek.
Šobrīd progress tiek pasniegts kā fakts, kā kaut kas jauns un trendy, kuram nesekojot pastāv iespēja kļūt vecam un nerelavantam. Vajadzētu sākt no otras puses - ar jautājumu par to, kas ir vajadzīgs cilvēkiem? Es domāju, Homo Sapiens kā sugai. Ja tehnoprogresa baznīcas dalībnieki grib piesaistīt sev vairāk ticīgo... Viņiem ir vajadzīgs kaut kas vairak par arvien jauniem gadžetiem, vairāk pat par individuālās nemirstības solījumiem, kurus motivē vāji slēpts pašsaglabāšanās instikts. Tehnoloģija ir milzīgs neapstrādāta altruisma lauks, kura potenciālu atliek tikai saskatīt. Diemžēl altruisms šobrīd nav modē. Kaut arī tas ir fundamentāla Homo Sapiens vajadzība tieši tāpat kā egoisms. Vai (aside from curing the sick - medicīna) tehnoloģijas vispār ir sabiedrībai nesušas pārsvarā pozitīvo?
Nākotne apparently ir planšetdatori, elektromobiļi un bioidentifikācija pasē. Mans tas atgādina tās pirms simt gadiem zīmētās atklātnes, kurās dāmas un kungi cilindros lidinās virs 2000. gada pilsētas uz cepelīna klāja. Nākotne nav nekas īpašs, tikai status quo ekstrapolācija nākotnē, tāda piezemēta birģeru fantāzija, salīdzinot ar kuru, realitātē ir mainījies VISS. |
|
|