| |
[15. Dec 2012|13:14] |
Vispār pamodos ar nelielu nožēlu no sapņiem, kuri nu jau ir pagaisuši. Biju tādā kā fantastiskā zemē. Atceros tikai dažus spilgtus momentus, piemēram braukšanu uz lidojošā paklāja cauri mežam, pa taisnu, šauru stigu mežonīgā ātrumā. Tas bija pat priekš viņiem eksotisks transporta līdzeklis, kuru ikdienā neizmanto, taču piemērots nokļūšanai dabā, neiztraucējot to. Galamērķis bija tāds ezeriņš nomaļā vietā ar neparastām īpašībām. Vēlāk, kad sapņa varonis taisījās precēties, sižetā atklājās, ka uz to pašu vietu (kura laikam atradās kāda izdzisušā vulkāna krāterī) tie cilvēki ved iesvētīt jaundzimušos, kurus paņem sev līdzi, noliekot blakus uz tā paša magic carpet.
Bet vēl labāk man atmiņā palikusi vispārēja noskaņa. Tāda bezrūpības gaisotne. Nebija tādu negāciju, kuras ikdienā visapkārt. Nebija jau tā, ka viņiem nebūtu savu problēmu, bet... nepazuda tāda paļāvības sajūta uz pasaules iekārtojumu un tās iemītniekiem. Pamodies iedomājos, ka līdzīgu noskaņu laikam izbauda cilvēki brīvdienu ceļojumos. |
|
|