| |
[6. Apr 2012|21:09] |
Jūtu "dziļums" ir atkarīgs no pašrefleksijas apmēra.
Kaut kādi zemnieki nav tendēti uz sirdi plosošām kaislībam ne tāpēc, ka viņiem trūktu izglītības vai izsmalcinātības, bet tāpēc, ka viņiem trūkst tām laika un vispār prātā neienāk, ka ar ko tādu varētu nodarboties.
Liela personība var būt tikai cilvēkam, kas daudz reflektē par sevi un sevī.
Ja ejam vēl tālāk, tad dzīvnieki atšķiras no cilvēkiem tieši ar pašrefleksijas trūkumu. Tie spēj just emocijas; gan prieku, naidu, gan pieķeršanos, bet nespēj domāt par tām, tāpēc viņu emocionālā pasule ir neattīstīta; viņi dzīvo mūžīgā acumirklī, mūžīgā tagadnē.
Cilvēks izveidojās brīdī, kad pirmais dzīvnieks bija attīstījis pietiekošu abstraktās domāšanas līmeni, lai spētu domāt par sevi pašu, viņa konceptu vidū atrastos vieta "es" konceptam; kad viņš spēja aptvert sevi un uztvert savu "es" kā kaut ko vienotu. Vārdu sakot, brīdī, kad notika pirmā rekursīvā pašreferencēšanās, ieskatīšanās sevī.
Ņemot vēra, ka "es" vispār ir ilūzija, sanāk jocīgi: cilvēks kļuva par cilvēku tad, kad iemācījās saredzēt kaut ko tur, kur nekā nav. |
|
|