| Dēmoni, tumšā romantika un citas lietas |
[4. Dec 2011|19:06] |
Ļermontova "Dēmons" bija viens no tiem darbiem, ar kuriem gribēju iepazīties, tāpēc labprāt pieņēmu uzaicinājumu uz izrādi piektdien. Izmantošu izdevību un uzrakstīšu par to, ko domāju par šādu tumšo romantiku kopumā.
Tātad, dēmons. Hmm, baznīcā. (Mazliet dīvaini, jo sanāk bez vai tāda kā sliktā zēna promotēšana vietā, kur pēc idejas vajadzētu pieļaut tikai labo zēnu klātbūtni. Sanāk aptuveni kā cigarešu reklāma, kas izlikta skolotāju istabā.) Gaismuspēles un ērgeļu pavadībā. Biju pietiekoši taktisks, lai nepievērstu savas pavadones / biļešu devējas uzmanību uz to, ka tieši dēmons ir tas, kurš spēj mīlēt. Nevis, piemēram, kāds no eņģelīšiem, kuri labākajā gadījumā izrādās spējīgi aiznest mirušo dvēseli uz debesīm, neko vairāk. Man šāds novērojums likās īpatnējs, kaut arī savā ziņā patiess - vai mīlestība ir tumšais spēks? (Taktisks, jo pavadone bija visnotaļ pārliecināta kristiete, kaut arī jauks cilvēks. Diez kāpēc atklāts ateisms tā veicina kontaktus ar "pretējo pusi"?)
Stāstā galvenais tomēr izrādījās nevis dēmons, bet kaut kāda beibe. Cherchez la femme. Un te nu ir mana sūdzība. Visā šajā romantiskajā žanrā daudz kas liekas tik neīsts, jo viss ir tik pārspīlēts, aptuveni kā Vāgnera mūzika. Viegli tai ļauties, bet vienmēr paliek kāda sevis daļa, kura par to visu tikai pasmīn. Nu, "Dēmonā" ir tāpat. Ja darbība norit skaistā ainavā, tad nevis vienkārši "kaut kur", bet tālu kalnos, prom no visa poēmas lasītājiem ikdienišķā. Ja skaista sieviete, tad noteikti dižciltīga. Ja vientulība, tad tikai klosterī. Ja asaras, tad necilvēcīgas (he he, dēmona gadījumā gan tas ir likumsakarīgi). Ja nāve, tad ar pārdabisko spēku iejaukšanos. Pie tam visa šī līnija - “mīlestība noved nāvē” - ir tik... tik... Teiksim tā – ja šodien kāds kaut ko līdzīgu uzrakstītu, tad visi par viņu smietos :)
Jāsaka, ka ne vienmēr izsekoju līdzi poētismiem krieviski, tāpēc varbūt palaidu šo to garām. Lai nu kā... Es negribu teikt, ka "Dēmons" ir slikts dzejolis / darbs. Tieši otrādi, apskaužu katru, kas spēj ko tādu radīt. Tādu, ka pat pēc simt un divsimt gadiem cilvēki no pavisam citas kultūras un pavisam citām valstīm ir gatavi tik lielā mērā izjust šo vēstījumu kā savu, ka ir ar mieru par tā klausīšanos pat maksāt. Laikam ir jāmāk lieliski tekstu attīrīt no visa nebūtiskā, lai to panāktu.
Tomēr no romantisma darbiem "Kalnu aukas", par piemēru, man patika labāk - un (vai arī "kaut gan"?) arī tur ir tumšo un gaismo spēku cīņa par sievietes sirdi.
Piekrītu, ka Dēmona un Tamāras dialogs ir labākais visā poēmā. Pārējais, tas vēsturiskais konteksts un vides apraksti vismaz priekš manis ir maz interesanti. Dialoga brīdis tiešām bija vienīgais, kad izjutu īstu līdzpārdzīvojumu, pat īstu pacēlumu, un, jā, arī pašam sev pazīstamu domu un izjūtu atpazīšanu.
Bija vērts aiziet, bet otrreiz gan ne.
***
Izbrauciens uz jūru, no pavisam lai citas sērijas, tomēr ir pārāk patīkams, lai to šeit nepieminētu. Jūra mani vienmēr sajūsmina.
Un vēl varētu tikt pie trim publikācijām divu mēnešu laikā. Smieklīgi, bet tas ir vairāk, nekā iepriekšējos divos gados. |
|
|