| Rant |
[19. Nov 2011|20:55] |
Tā saucamā "prasme saprasties ar cilvēkiem" patiesība ir māka likt tiem, kas tev nepatīk, likt sajust tieši pretējo. Viegli sajūsmināti smaidīt un māt ar galvu, kad runā priekšnieks; izlikties, ka tevi interesē kaut kāda tur klienta personīgā dzīve un uzskati – un tā, līdz vairs jau pats nesaproti, kas ir īsts un kas neīsts. Piezīme - nerunāju jau par personīgām attiecībām, bet par to, kad cilvēki to iepin šādos piemēros:
"Šis darbs nebūtu piemērots studentam, jo studentiem reti kad piemīt prasme saprasties ar cilvēkiem..."
"Manā darbā es varu apgūt prasmes saprasties ar cilvēkiem..."
utt.
Patiesībā tā ir kaut kas tāds, ko vajadzētu atmācīties, nevis iemācīties.
***
Šodien mani reāli nokaitināja kāda meitene tramvajā. Braucu no centra, jutos nelabi (šodien vispār mijas tāda beziemesla eiforija ar pilnīgu sliktumu). Iekāpa tāds pārītis, nogāja garām, apsēdās pretī. Puisis neko, bet meiča - var redzēt, ka cilvēks vienkārši ir laimīgs. Likās, ka viņai nez par ko ir jautri, un gandrīz vai jāsavaldās, lai nesāktu smieties. Tādos brīžos liekas, ka smieties grib tieši par tevi, tāpēc paliek neērti. Un smaidīja viņa ar tādām jutekliskām un viltīgām lūpām. Man vienkārši palika škrobīgi, redzot kādu tik laimīgu cilvēku... :D Būtu bijusi viena, es gandrīz vai būtu kaut ko pateicis, lai izlādētu mulsumu.
***
@ tethys_ - tavs pēdējais posts... Tu lasi manas domas vai arī tikai blogu? :D Nav pirmā reize, kad tā liekas. Nepiederu mērķauditorijai, tāpēc nekomentēšu ierakstu. |
|
|