| |
[5. Nov 2011|13:25] |
Esmu mazliet iemīlējies Šekspīrā, tā, ka sestdienas rītā dodos uz tuvāko lielveikalu un meklētu kādu viņa izlasīti latviski, kas tomēr neatradās.
Pirmo reizi tā pa īstam izjūtu personīgu apbrīnu un pārdomas par to, "kam jābūt, lai kaut ko tādu uzrakstītu". Tie paši soneti - tur ir viss, gan pareizais pantmērs ar stingrām atskaņām, gan lieliska tēlainība, gan patiesas izjūtas un pārdomas - pie tam tādas, kas ir vispārcilvēciskas, kas pārdzīvo laiku. Varu tikai iedomāties, cik grūti ir to visu sadabūt kopā. Un tulkotāja darbs ir tikpat neapskaužams, katrā ziņā interesanti ir mēģināt atšifrēt to visu, salīdzinot LV un EN versijas.
Diemžēl viņu ir pārāk grūti lasīt "tāpat vien", izklaidei. Atšķirībā no 19.gs. klasiķiem, ar kuriem ir viegli un brīvi, tas ir darbs. Starpība aptuveni tāda pati kā starp Bahu un, teiksim, Bēthovenu vai Vāgneru. Vieglāk ir nevis lasīt, bet "lasīt par". Piemēram, nemaz nebiju pamanījis, ka Hamlets taču ir faking geeks:
"Hamlets, kas bijis Vitenbergas universitātes students, pilnīgi nodevies zinātnei un pārdomām un stāvējis tālu no galma dzīves, pēkšņi sastopas ar tādām dzīves parādībām, kas viņam nav pat sapnī rādījušās." (Ārzemju literatūras vēsture) |
|
|