| |
[21. Okt 2011|12:35] |
|
Šodien sapņoju, ka lasu dokumentālu sarakstu ar bērnu vārdiem, kādus Latvijas PSR atteikusies reģistrēt 20 gs. 50. gados. T.i. vārdi, kādus bija izdomājuši vecāki un vēlējās oficiāli reģistrēt savam bēbim. Tur bija ap 20-40 vārdu, lielāka daļa pārāk gari un sarežģīti, lai atcerētos (damn), bet pilnīgi slimi. Atceros vienkāršākos - tādi vārdi kā "viņš", "viņa" (šie abi pat vairākas reizes – acīmredzot ir vecāki, kuriem galīgi trūka iztēles & vēlēšanās vispār kaut ko izdomāt), "ka" (lakoniski), "iespilvens" (man uzreiz kļuva skaidrs, ka tam jāsimbolizē tas, ka šis bērns dos vecākiem atbalstu vecumdienās). Pašās beigās beigās bija kaut kāds "Plutarhs" vai "Peisistrats", vai cits grieķu vārds ar "p", kurš salīdzinot ar citiem likās pilnīgi normāls. Sapratu, ka tam reģistrācija atteikta tikai tāpēc, ka skan pārāk buržuāziski. |
|
|