| |
[2. Mar 2011|23:44] |
Hemingvejs, vienā runā, kuru viņš teicis kādā rakstnieku kongresā trīsdesmito gadu beigās, un kura publicēta viņa kopotajos rakstos – tajā sējumā, kurš veltīts Spānijai un kurā ir arī "Kam skanēs zvans" – pamet izcilu testu, kā noteikt kaut kāda uzskata vērtību: cik daudz labas literatūras tam ir veltīts. Viņš saka, ka nav labas literatūras, kas atbalstītu fašismu. (Hmm... nezinu gan cik patiesi tad īsti šis varētu būt; kā ar Hamsunu, Paundu, Selīnu, kuri vismaz personīgi to darīja? Kāds ir viņus lasījis?) Tieši tāpat nav augstākās klases literatūras, kas atbalstītu mūsdienu kristietību; nav augstākās klases literatūras, kas atbalstītu transhumānismu; nav augstākās klases literatūras (ja par tādu neskaita Velsa "Kad guļošais mostas"), kas atbalstītu krioniku un tai sekojošo reanimēšanu; utt. utjp.
Jā, labi zinu, ka kristietības apoloģētika ir bijusi daudzu labu rakstnieku arsenālā. Taču, ja paskatās tuvāk... Dikinsonei utt. neskatoties uz viņas formālo kristietību, priekšstati par nāvi (kā "I died for beauty") ir pilnīgi atšķirīgi no tā, kas pēc nāves notiek kristiešu interpretācijā. Tajā pašā laikā "Of tolling bell I ask the cause" ir vienkārša brīnīšanās par kristietības nespēju sekot pašai savām dogmām, par kārtējo milzu atšķirību starp teoriju un praksi. |
|
|