|
30. Nov 2020|19:57 |
Brīvdienās izlasīju grāmatu Masters of Doom. Tā pamatā ir par Džonu Karmaku un Džonu Romero. Laikā, kad aktīvi interesējos par to, kā taisa datorspēles (2000. gadu sākums) šie protams bija ļoti labi zināmi vārdi. Karmaks izrādās ir tipiskais rockstar programmer, bet Romero - vienkārši rockstar. Kopā id ir tāda kā underground rokgrupa, kura tikusi pie panākumiem īsti nezina ko ar tiem darīt, kas ir arī viņu beigu cēlonis, liekot Doom palikt viņu by far lielākajam sasniegumam.
Tieši pēdējos gados paskatoties You Tube video par ātruma rekordiem, un izspēlējot Doom II no sākuma līdz beigām esmu sācis novērtēt, cik šī spēle ir labi uztaisīta. Ap 2000. gadu mani interesēja RPG, tādi FPS kā Doom likās pārāk vienkārši un neinteresanti, pat prātā nenāca doma spēlēt Doom, kad tiku pie datora mājās. Tagad novērtēju, ka gan spēles interesantuma (viegli un ārti uzsākt, grūti kļūt par meistaru), gan atmosfēras ziņā tā joprojām ir konkurētspējīga ar visu, kas nācis pēc tam. |
|