|
7. Maijs 2018|12:32 |
Vēlreiz - šie vēsturiskie piemēri minētajās valstīs sastāda salīdzinoši augstākas brīvības pakāpes tagadni, tā nav tikai vēsture, tā ir arī tagadne, un šķietami izolētiem gadījumiem un piemēriem akumulējoties arī rada lielāku "brīvības sajūtu". Piemēram, Lielbritānijā jau kopš viduslaikiem ir t.s. trasta likums, ka cilvēki var apvienoties brīvprātīgās biedrībās bez valsts piekrišanas, īpašas reģistrācijas vai uzraudzības. Ja šāds šķietams sīkums tev neko neizsaka - kas tev var līdzēt?
Acīmredzot, ir dažādu optiku vaina, un tur tevi neviens nevarēs pārliecināt. Ja Tev, piemēram, konstitūcijā atrunātas tiesības uz pašaizsardzību/ieroča nēsāšanu un "local militiamen" (vai kkā taml.) šķiet nekas būtisks, savukārt citiem tas šķiet kā politiskās brīvības sine qua non, viens otru nekad nevarēs pārliecināt, lai gan nav jābūt sevišķi adeptam politikas teorijas vēsturē, lai saprastu, cik k o n c e p t u ā l i nozīmīgs politiskās brīvības jautājumā šis punkts ir.
Ja par policijas vardarbības monopolu, piemēram, gan Anglijā, gan anglosakšu fona dēļ ASV policistiem ir sasodīti grūti tā vienkārši uz dullo aizturēt cilvēku vai ieiet viņu privātīpašumā. Francijā, piemēram, jau kopš absolūtisma un revolūcijas laikiem, tiesām, prokuroriem un policistiem ir visai plašas pilnvaras uz piepešu aizturēšanu, turēšanu izolātorā, beztiesas izmeklēšanu utt.
Protams, ka valsts attiecības ar reliģiju islāmā un kristietībā tu nešķirojot jauc kopā. Eh, bezcerīgi. |
|