|
18. Jun 2011|20:32 |
2092. gada 18. jūnijā, trešdienas pēcpusdienā.
Labrīt, mīļā!
Sēžu uz balkona, ļaujos slīpos saules staru dotajam siltumam, un pārlasu tavu pagājušās nedēļas zīmīti. Esmu jau ieņēmis pirmo devu. Kamēr gaidu, kad tā iedarbosies, kamēr man vēl saglabājas skaidrs prāts, man ir laiks uzrakstīt tev. Šoreiz būs nedaudz garāk, nekā parasti. Vēl stunda, un tad jau būs pienācis laiks arī otrajai. Es aizvilkšu aizkarus, atlaidīšos uz dīvāna, aizvēršu acis un lēnām aizmigšu.
Pieķeru sevi pie domas, ka joprojām jūtos mazliet pārsteigts ikreiz, kad ievēroju, cik atšķirīgi ir mūsu rokraksti. Pie domas, ka joprojām nepavisam nezinu, kā tas ir – būt Tev. Pie domām par to, kā gan tu skaties uz to pašu ainavu aiz balkona malas, uz kuru šobrīd skatos es. Vai tev pelēkās mājas tur tālumā liekas skaistas vai neglītas? Vai tu izjūtu patiku vai vienaldzību, vērojot vēl tālāko meža zaļumu? Vai tev piemājas parciņā klaigājošo bērnu balsis liekas kaitinošas vai uzmundrinošas?
Vēl stunda līdz devai. Vēl stunda līdz dīvānam. Vēl stunda līdz kritienam nebūtībā. Vēl stunda, līdz kamēr izzudīšu, lai atkal pieceltos sāktu dzīvot svētdienas vakarā. Kā jau katru nedēļu.
Jā, es joprojām nepavisam nezinu, kā gan tas ir – skatīties ar pasauli uz tavām acīm. Man ir skumji tev teikt, bet šobrīd tu man liecies tālāka nekā jebkad. Bet ko nu par to... Ak, tiešām negribēju tevi apgrūtināt, labāk parunāšu par ko pavisam citu.
Smieklīga ir manu kolēģu reakcija, kad trešdienās es punktuāli pēc pusdienām pametu darbu. Šodien man V. lūdza palikt arī pēcpusdienā un palīdzēt tikt galā ar dažiem sīkumiem, bet man, protams, vajadzēja atteikties. Bija smieklīgi pēc tam dzirdēt viņa purpināšanu. Nē, es nesūdzos, tas man šķiet komiski. Un man nepavisam nav grūti to darīt tevis dēļ. Paļaujos, ka arī tu manis dēļ darītu to pašu.
Tu jau atceries, ka man nebija viegli ieskaidrot, kāpēc vēlos turpmāk strādāt tikai divarpus dienas nedēļā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka īstu ārsta atzinumu man tā arī neizdevās dabūt – vismaz ne no oficiāli atzītiem mediķiem. Tikai atzinumu par tuvinieka nāves izraisītu nomāktību, bet ar to nepietiek. Nācās melot par savām veselības problēmām. Nepalīdz tas, ka šobrīd izskatos labāk nekā jebkad agrāk (pateicoties tav, starp citu!). Tā nu kolēģiem es izskatos pēc simulanta. Es viņu vietā domātu tāpat. Savā ziņā tādos brīžos tā arī jūtos. Taču tad es savācu mantas, sapakoju somu, un eju laukā no biroja par taisnu muguru un paceltu galvu...
Ja vien viņi zinātu. Ja. Vien. Viņi. Zinātu.
Es joprojām atceros, manī joprojām mīt spilgts tēls tam, kāda tu izskatījies savās bērēs. Jā, kaut arī pagājis jau gandrīz gads. Tava seja zārkā. Melni mati, bāla nespodra ādā un zilganas lūpas. Kā jau zini, tieši tava galva bija avārijā relatīvi neskarta. Kā Annai Kareņinai. Gribētos ticēt, ka tas mediķis vai glābējs, kurš izvilka tevi no sadauzītās, degošās mašīnas un konstatēja nāvi, spēja novērtēt tavas neskartās sejas skaistumu.
Bēres. Visi šie tavi radinieki... Pieklājīgākie no viņiem nāca man klāt un liekulīgās, vienaldzīgās balsīs izteica līdzjūtību. Man gribējās kliegt: "Bet viņa taču nav mirusi! Tas ir tikai viņās ķermenis! Viņas patiesais es joprojām dzīvo!"
Cita aina. Es stāvu cerebroloģijas nodaļā pie stikla aizžogojuma aiz kura vēsajām, caurspīdīgajām sienām stikla kolbā ar fizioloģiski šķīdu peld tavas smadzenes. Tavs "es". Es vēroju tā, ka jaunas mātes inkubatorā vēro savus priekšlaicīgi dzimušos bērnus. Tur mīt dzīvība; pirmais iespaids ir maldīgs. "Viņa nav mirusi, tikai aizmigusi," es domāju.
Tikko kā uzzināju par mūsu sinaptisko saderību, tā uzreiz nojautu, ka rīkošos tieši šādi. Tu man reiz pārmeti, ka nepagaidīju ilgāk, nemeklēju labāk. Taču saproti, ka atrast ķermeņa donoru... atrast jaunu, skaistu sievieti ar dzīvu ķermeni, bet mirušām smadzenēm, kuras atbilstu tavai tik retajai sinaptiskajai grupai... Pat ja neņemtu vērā Baznīcas ietekmi un noteiktos aizliegumus, gan cilvēkiem būt par donoriem, gan ārstiem veikt šādas transplantācijas... Pat ja neņemtu to visu vērā, tāda iespēja tik un tā būtu viens pret tūkstoti gadā. Vai tiešām tu gribētu, lai es būtu gaidījis desmitiem gadu? Lai tu pamostos pasaulē, kura tev ir sveša? Vidē, kura tev ir sveša ne tikai ķermeniski, bet arī garīgi? Ak, bet es jau esmu šo visu tik daudz reižu tev stāstījis.
Kad tu rīt no rīta pamodīsies: vannas istabā tev ir neliela dāvaniņa. Jā, es pamanīju, ka tavs vecais epilators ir salūzis. Neuztraucies, es ņēmu vērā arī tavus ieteikumus par sauļošanos. (Daru to šobrīd, starp citu!) Kas attiecas uz manām uzacīm, tad... nekad neviens man nebija teicis, ka tās ir par zemu un biezu. Bet nu jā, es jau esmu vīrietis, kāpēc lai kādam būtu iebildumi pret šādiem atribūtiem? Jocīgi, pirms šī mūsu stāvokļa nebiju pat pievērsis, ka sievietes šajā ziņā tik stipri atšķiras. Jebkurā gadījumā, domāju, ka vēlreiz no tām pilnībā atbrīvoties nebūtu laba doma. Baidos, ka kolēģi sāks kļūt aizdomīgi. Pirmoreiz man to izdevās izskaidrot ar ķīmijas eksperimentu (par kuru tagad tieku pastāvīgi ķircināts). Tātad uzacis vari paretināt pēc saviem ieskatiem. Ja atbrīvosies tikai no apakšdaļas matiņiem, tad tās izskatīsies augstākas, bet izmaņas nebūt tik uzkrītošas, vai ne?
Es atstāju tev transplantāciju veikušā ārsta koordinātas, kā lūdzi. Ja mēģināsi kontaktēsies ar viņu, ņem vērā, ka viņam jāsaglabā slepenība. Saprotu, ka tevi interesē, kas notika ar tavām smadzenēm pēc transplantācijas. Ar tavām "īstajām" smadzenēm, kā tu izsakies. Taisnība, tiešām iespējams, ka viņš tās ir saglabājis. Tajā laikā es domās biju pārāk tālu no visas ārējās pasaules, lai pievērstu uzmanību šādām detaļām.
Man ir prieks, ka esi atradusi draugus vietējā... sabiedrībā. Bija interesanti paklausīties par Trišu. Nē, man arī neliekas, ka tā būtu laba doma – man ar viņu iepazīties. Domāju, ka es saskatītu viņā vīrieti. Ā, un anatomiskās detaļas procesam, kurā sagatavojies bikini uzvilkšanai, tu gan nākošreiz varētu aiztaupīt. Iespējams, ka manam ķermenim ir kāda alerģiska reakcija uz tevis lietoto līmlentu. Man jāsaka, ka tā atstājusi nepatīkamu nospiedumu. Nākošreiz esi saudzīgāka, labi? tas taču ir arī tavs ķermenis. Jā, es zinu, ka neizskatos pēc jaunas, glītas sievietes, pat pēc jaunas sievietes ar plakanām krūtīm ne. Es tevi saprotu, un man tiešām ir ļoti, ļoti žēl. Iespējams, ka tava doma attiekties no šiem "izmēģinājumiem" ir laba.
Un jā, par "citiem" es tiešām var iztikt nezinot – tur tev ir pilnīga taisnība. Kamēr vien man svētdienas vakarā nav jātiek galā ar kādu šeit "ilgāk palikušu". Joks. Es uz tevi paļaujos. Nē, tev nevajag sevi nekā ierobežot vai justies vainīgai. Vai tad tāpēc es šo visu netiku darījis? Es atteicos no puses dzīves, lai arī tu varētu atkal dzīvot. Atkal baudīt dzīvi. Ja tu tagad to nedarītu, tad kāda gan tam vispār būtu bijusi jēga? Tā kā baudi vien.
Zini, ka vienmēr esmu ar tevi. Esmu tepat. Kaut kur šajā galvā. Kaut kur neaktīvās neironu saitēs. Kaut kur nerealizēto vai līdz apziņai neizgājušo elektroķīmisko impulsu straumē. Es tur esmu, vēroju tevi un smaidu.
***
Esmu ieņēmis otro devu. Kļūstu ļoti miegains. Tūlīt atgulšos uz dīvāna un pieslēgšos sistēmai. Patīkamas tev šīs dienas, mīļā!
***
P.S. Piedod. |
|