| Ziemas pasaka |
14. Jan 2017|12:44 |
Zeme sāka slīdēt projām no Saules. Zinātnieki teica, ka vainīgs melnais caurums, kas planētai nemanīts tuvojies miljoniem gadu. Vienaldzīgā kosmosa savādās loterijas rezultātā tas beigu beigās izrādījies pietiekoši tuvu, lai izjauktu paša Laplasa secinājumu par debesu sfēru stabilitāti. Sākās ziema. Sākās un nebeidzās. Iesākumā ļaudis satinās mēteļos un jakās un turpināja savas ikdienas gaitas, drīzāk inerces nekā vajadzības pēc. Bet ofisos ar katru dienu parādījās arvien mazāk cilvēku, un tie, kas ieradās, vairījās skatīties viens otram acīs. Ikdienas maršruti bija zaudējuši jēgu - nākotne neeksistēja. Viens otrs ierakās savās mājās un neizgāja no tām laukā, iepriekš sagādājuši konservu un kaltētas pārtikas krājumus. Citi kala plānus veidot dziļus labirintus un turpināt eksistenci pazemē, smeļoties enerģiju un siltumu no Zemes dzīlēm, plānus grandiozus savā ambiciozitātē un muļķībā. Citi uzdzīvoja, neredzot vairs nekā, ko zaudēt.
Veci ļaudis turpināja turēties pie dzīvības kā sīksti sakārņi pie klints, kamēr jaunie mira labprātīgi un ar smaidu. Reiz kāds draugu bars izplānoja nakts klaiņošanu par bāriem, kura beidzās ar kopīgu došanos atgulties lauka vidū un ļaušanos reibumam, aizmiegot pašā spelgonī. Drīz vien dzīvie vairs nepūlējās novākt sasalušās mirušo figūras, kuru svešādi bālā, sasalusī āda pārvērta pilsētas par citpasaulīgu skulptūru galerijām. Iemīlējušies pārīši aizgāja no dzīves sadevušies rokās, apskāvušies vai vienojoties aukstā skūpstā, paliekot uz agrākajos laikos ielu satiksmes pilnu ielu stūriem kā apliecinājums mīlestības mūžīgumam.
Pasaule bija apstājusies. Bet daži turpināja strādāt. Kāds programmētājs turpināja iet uz ofisu. Kad ielas kļuva pārāk aukstas, viņš iekārtoja tur sev studiju un mītni. Viņam vairs nevajadzēja strādāt pie ikdienas darbiem. Tā vietā viņš būvēja pili. Vairs nevajadzēja domāt par programmām garlaicīgām kā rindu mājas, programmām, kuras nekad nevērtēs estēta acs, programmām vienveidīgām savā viduvējībā - tā vietā beidzot varēja darīt to, ko vēlējās. Viņš kļuva par savas fantastiskās celtnes arhitektu, mūrnieku un gatavā darba novērtētāju vienā personā. Kad viņš bija to pabeidzis, viņš nodevās sava radītā koda kristāliskās, daudzdimensionālās struktūras apbrīnošanai, pie tam apbrīnošanai nevis kā tur vienkārši ieklīdis tūrists - nē jau, tā būtu gandrīz vai ķecerība -, bet ar prasmīga meistara skatienu. Viņš zināja, ka neviens cits to neredzēs, bet viņam tas nerūpēja. Viens redzošais bija pietiekošs, lai aukstajā pasaulē no nekurienes radītu jēgu.
Vēlāk notika tas, ko neviens negaidīja. Kad melnais caurums bija otrreiz apriņķojis Sauli, tas atkal ievilka Zemi savā gravitācijas laukā, tikai šoreiz tā aizslīdēja pretējā virzienā. Zinātnieki lūdza piedošanu; viņu teleskopi bija sasaluši un pamesti; viņi to nebija paredzējuši. Kļuva arvien siltāks. Pasaulē atgriezās cerība: nokaunējusies cilvēki pamazām sāka līst laukā no saviem mitekļiem. Daudzi atsākta darīt to pašu, ko bija darījuši pirms tam. Kad viņi apskatīja programmētāja darbu, to tiešām atzina par ļoti skaistu. |
|