aptumšotā versija - winterdroom (sapnis par ziemu)

es dziļdziļi ievelku elpu un mehāniski noskaitu lūgšanu par tevi, tad arī par sevi, lai kļūstu jel paškritiskāks, iecietīgāks un laipnāks (pat ja savā racionālanalītiski sauskritiskajā prātā lūgšanām diez ko neticu), tad piepeši sajūtu, ka līdz brīdim, kad sasals zeme un sitīs kuranti, nav nemaz ilgs laiks atlicis. es vējainā janvāra dienā paņemšu tevi aiz rokas, mēs iekāpsim vilcienā un aizbrauksim uz oostendi, kur nebūs gandrīz neviena cilvēka, vien pārdesmit salcietīgu flāmu. mēs staigāsim pa baltām smiltīm, drebināsimies, dzersim karstvīnu un pīpēsim.