aptumšotā versija - Peter Semolič (1967- ) Oče [Tēvs]

To noč / sem sanjal o tebi, / oče.
Tonakt / tu rādījies man sapnī, / tēvs.
V podobi jelena / si prišel v moje / sanje / in se ustopil vrh / travnatega / griča.
Kā briedis / tu atnāci uz manu / sapni / un uzkāpi uz / zāļaina / paugura.
Poklical sem te / po imenu, / oče.
Es saucu tevi / vārdā, / tēvs.
Poklical sem te / z besedo: oče.
Es saucu, / uzrunājot tevi: tēvs.
Rekel sem: / Glej, / moji očesi sta / dva mokra cvetova / ob gorskem / potoku.
Es teicu: / Skat, manas acis ir / divi mitri ziedi / kalnu strauta / malā.
Pridi / in tvoj topli / jelenji jezik / naj osuši roso, / ki je padla / na moje / oči.
Nāc, / lai tava siltā / brieža mēle / nosusina rasu, / kas man iekritusi / acīs.
Ti pa si stal / kot v nekem drugem / svetu, / kot v nekih drugih / sanjah, / vrh griča, / poraslega s travo.
Bet tu stāvēji tur, / būdams it kā citā / pasaulē, / it kā citos / sapņos, / uz zāli noauguša / paugura.
Otresel si s svojim/ mogočnim / rogovjem / in izginil v belem / oblaku / nikogaršnjih / sanj.
Tu papurināji savus / varenos / ragus / un pazudi / baltā / neviena neredzētu sapņu mākonī.