aptumšotā versija - par to, kāpēc valoda mainās

vakar atcerējos, ka islandiešu valodā ir inspiratīvais patskanis u (reizēm au). tā ir tāda skaņa, kas rodas, velkot gaisu uz iekšu. es tev saku 'ju' (=jā pēc noliegumjautājuma kā FR 'si', DE 'doch'), paužot neticību.

kad cilvēks nodzīvo līdz septiņdesmit, inspiratīvais patskanis pazūd, jo tas prasa pārāk lielu piepūli. palatalizācija palielinās, bet aspirācija/vibrācija samazinās. tāpēc mēs vecumā svepstēsim un šļupstēsim, nevis svilpsim un rūksim.

inspiratīvā adaptācija esot divdesmitā gadsimta jauninājums. jebkurā gadījumā fonētiskā distance, mainoties paaudzēm, palielinās. tāpēc pat septiņdesmito gadu TV ieraksti liekas "jocīgi". lingvistiskas vienības pārmaiņas, tai pārvietojoties skaņu sistēmā, vienmēr izraisa citu vienību pielāgošanos, teica labovs*. šīs konkrētās pārmaiņas cēlonis manuprāt ir psiholoģiski semantisks [t. i., pirms divdesmitā gadsimta pietika ar jau esošajiem neticības paušanas mehānismiem, kas ir ekspiratīvi, intonatīvi un funkcionē vēl aizvien]. nākamā paaudze pārmaiņas vienmēr uztver kā normu. šī "reciklēšanās" arī ir pārmaiņu izraisītājs.

*the internal revolution of linguistic rules, bloomington, 1972