par to, kāpēc valoda mainās

« previous entry | next entry »
Aug. 17th, 2006 | 01:13 pm

vakar atcerējos, ka islandiešu valodā ir inspiratīvais patskanis u (reizēm au). tā ir tāda skaņa, kas rodas, velkot gaisu uz iekšu. es tev saku 'ju' (=jā pēc noliegumjautājuma kā FR 'si', DE 'doch'), paužot neticību.

kad cilvēks nodzīvo līdz septiņdesmit, inspiratīvais patskanis pazūd, jo tas prasa pārāk lielu piepūli. palatalizācija palielinās, bet aspirācija/vibrācija samazinās. tāpēc mēs vecumā svepstēsim un šļupstēsim, nevis svilpsim un rūksim.

inspiratīvā adaptācija esot divdesmitā gadsimta jauninājums. jebkurā gadījumā fonētiskā distance, mainoties paaudzēm, palielinās. tāpēc pat septiņdesmito gadu TV ieraksti liekas "jocīgi". lingvistiskas vienības pārmaiņas, tai pārvietojoties skaņu sistēmā, vienmēr izraisa citu vienību pielāgošanos, teica labovs*. šīs konkrētās pārmaiņas cēlonis manuprāt ir psiholoģiski semantisks [t. i., pirms divdesmitā gadsimta pietika ar jau esošajiem neticības paušanas mehānismiem, kas ir ekspiratīvi, intonatīvi un funkcionē vēl aizvien]. nākamā paaudze pārmaiņas vienmēr uztver kā normu. šī "reciklēšanās" arī ir pārmaiņu izraisītājs.

*the internal revolution of linguistic rules, bloomington, 1972

saite | ir ko teikt | Add to Memories


Comments {10}

puasōns

(no subject)

from: [info]anonymous
date: Aug. 17th, 2006 - 06:06 pm
saite

Es tomēr uzskatu, ka tās ir divas dažādas, paralēlas parādības. Kino nobīdes (viena parādība) tikai pastiprina to otro (to, kuru dzīves laikā pats nemana).

Tāpat kā parasti jau nemana, cik tizla bijusi noteiktā laika apģērbu vai frizūru mode. Stils, ha ha

man ir ko teikt | pirmaak