aptumšotā versija - Post a comment

kad pusnakts pulksteņi dāsni sitīs stundas, es atstāšu Odiseja ceļabiedrus aiz muguras un iešu uz sapņu valstību, kur atmiņām ceļš ir slēgts. no applūdušas zemes tur pacelšu dažas lauskas, ko mans prāts nav spējis sagremot: vienkāršas zāles, dažādus zvērus, sarunas ar miroņiem, sejas, kas īstenībā ir maskas, ļoti senu valodu vārdus un, reizēm, arī bailes, ko diena nespēj sniegt. es būšu visi vai neviens. es būšu tas otrs, kurš, man nezinot, esmu es pats - tas, kurš ir redzējis citu sapni, manu nomodu. ar nogurušu smaidu viņš pār to spriedīs tiesu.