aptumšotā versija - Post a comment

Manas acis spēj laistīties tikai falšā zeltā, mana sfinksas galva ir tukša kā izslaucīta – nav, tajā nav atbilžu, bet saule aumaļām gāž rieta asinis. Žēl, ka tik daudz kā nav bijis – dvēsele nemanot pievilgst skumju. Manas bēdas caururbj trauksmes zobeni, mani gaismas pumpuri dziest tumsā, bet ēnām, ko es metu, ir lemts īss mūžs. Gan vakardiena, gan šodiena ir tālu. Bet nedomā, es vislielākā noslēpuma vairs nebīstos, nekas vairs mani nežilbina, nekas nešokē – dzīve ir viens vienīgs karalauks, bet es pat nenodrebu. Es zinu – esmu apreibusi, debesīs noklīdusi zvaigzne, vājprātīga, strandējusi sirēna, bezdieva templis, kas teju teju sabruks, viltota statuja, kuru neviens nav gāzis.

[iedvesmas avots šeit: http://orbita.starmedia.com/mariodesa/poesia/destatua.htm]