aptumšotā versija - January 17th, 2012

izlasot lemura šīvakara ierakstu un atminoties vēl to, ko pārdomāju aizvakar - īpaši intensīvi tad, kad gāju lielu gabalu uz baseinu c. sniegu un vēju - man top bēdīgs prāts. man liekas, visi vārdi manī ir nosaluši. es atceros, kā bērnībā krāju vārdus, pierakstīju uz mazām lapiņām u-celmus un vārdus ar visādiem retiem pre- un sufiksiem. var jau to saukt par bērnības un senlaiku idealizāciju, bet, godavārds, manī kādreiz bija daudz lielāks prieks par grāmatām un vairāk cienības pret literatūru un stāstiem. kopš pasāku ar to nodarboties vairāk vai mazāk regulāri (negribu rakstīt 'profesionāli', lai ar savu smīnu neizjauktu ieraksta bēdīgo noskaņu), man daudz kas no senā atklāšanas un apbrīnas prieka ir zudībā gājis. mēs taču vairs nepriecājamies par grāmatām, vai ne, lemur? mēs vairs tās nelasām īsti tā, kā... senis gadis, ar lielu prieku un pat asarainu eksaltāciju. vismaz mūsdienu lit-ra lielākoties ir ar baltiem diegiem sašūta, redzams, ahā, autors izvēlējies to vai citu stratēģiju, re, cik veikli manipulē utt. pēc 100 lpp. lielākoties nav interesanti (tā man bija ar la sombra del viento). beigās tas viss velk uz paviršību, ātrums un veiklums tekstradē un tekstu patēriņā prasa upuŗus. tas sakāms arī par tulkošanu - raugi, man ir dziļa zināšana, ka pie tiem, kurus mēs visvairāk gribētu zināt tekstu izlasījušus vai pārdomājušus, teksts nemaz nenonāk vai arī nonāk un paliek līķformā, t.i., daudzus gadus nelasīts. habent sua fata libelli.

kad tas ir teikts, ir jāpiebilst - cik labi, ka ir senās literatūras veldzējošās dzīles. islandiešu. indiešu. grieķu. mūžīgākas par mūžiņiem.