sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu? - June 14th, 2010

uz galda kaudze ar grāmatām un dakša. pēc referāta uzrakstīšanas es saduršu grāmatas ar šo dakšu. gribētu savā dzīvē vispār tikai divas grāmatas atstāt - M.Atvudas "Oriksu un Kreiku" un tad vēl tādu ilustrēto enciklopēdiju "Dzīvā daba". izlasot šīs divas grāmatas, var iemācīties dzīvot.

man jau liekas,ka cilvēkam ir vitāli nepieciešams zināt, kāda ir ģenētiski modificētā pārtika; kādu zvēru gaidīt ieraugām, ja ir sapārots oposums ar skrejvāveri, kā arī - kādi dzīves apstākļi ir kailajam smilšracējam. vai dzīves gudrību par to, kā ir, kad apkārt nav neviena un nekā.

esmu runājusi. arlabunakti.

Nesaprotu, kas notiek. Katru brīvo rītu ceļos agri un ar kaut kādu trauksmes sajūtu, ka kaut kas ir nokavēts, jāķer pēc telefona, jādod ziņa, ka kavēšu. Tikai ko? Eksāmenu, autobusu, dzīvi?

Šī nedēļa solās būt smaga, emocionāla, iznīcinoša un/vai paceļoša. Nedēļas beigās es gribu atspiesties pret kādu un mierīgi uzelpot. Pavisam drīz varēšu teikt, ka šausmīgs gads ir pagājis. No zvaigznēm uz ērkšķiem; un no ērkšķiem es tagad esmu pie maziem, maziem nokaltušiem ziediņiem. Zvaigznes pagaidām neredzu.

Šodien normāli pastaigājos pa grāmatnīcām. Pēc tam gāju pa ielu un pīpēju, lai gan pasniedzējs Briedis reiz man teica,ka meitenes neizskatās skaisti, kad smēķē un pārvietojas vienlaicīgi. Galu galā, gribēju pateikt to, ka, šādi ejot pa ielu, pilnīgā bezpriģelā, soma pilna ar grāmatām, gaiss smacīgs, rīga pilna žīdu, aizdomājos par to, cik gan daudz cilvēku ikdienā paiet viens otram garām un nekad neviens par otru neko vairāk neuzzina. Vai arī kas vēl trakāk - iet viens otram pretī, viens par otru zina pietiekami daudz, bet pazīstami nav; šķiet,ka nekad arī nebūs. Un tikmēr gaisā virmo kaut kas no Marta Pujāta dzejas. Tā metaforiski gribējās to visu nobeigt.