čīkstuļa pieraksti

ziniet, bet varbūt arī tas, kas notika vakar, bija labi. sen nebiju tā jutusies, nu, par to sirdi runājot. līdzīgi kā ar fizisko slodzi - pēc kāda laika nekā nedarīšanas ķermenis atrod no fiziskas slodzes, un kad atkal to dabū (vismaz man tā bija pēc mēneša piespiedu pārtraukuma sasodītā ceļgala dēļ), ir divejādas sajūtas - eiforija un tās ārprātīgās muskuļu sāpes, kad liekas, ka viss atrofējies. tā nelāgā saju'ta.
man šobrīd ir tieši tā. sen nebija bijis tā, ka domas konstanti atgriežas pie viena personāža. šodien tā ir. tas man vienmēr ir licies skaisti. bet tajā pašā laikā man kaklā kamols.
nu kaut kā tā.

es apdedzināju roku ar karstu eļļu. ne ļoti, tikai apsprakšķināju, bet vells dedzina. visu laiku lieku aukstas kompreses.

ieraksts no vakarnakts (telefonā) 03.46:
"satiku šovakar vecu lovi.un bija citādāk, ne kā agrāk. bet sirds tāpat aizgāja pa gaisu. tā saldsērīgi."
tātad, satiku savu laikam 1. mīlestību, nezinu, varbūt ne mīlestību, nevar jau tik viegli pateikt, bet aizmirsies nav. un, lai gan lielākā daļa to lielo skaisto jūtu jau ir zudušas, laikam daļiņa ķermeņa tomēr neaizmirst, ja ir tāda fiziska reakcija. ka sirds auļo. laikam fiziskā pievilkšanās, nezinu. parunājām, un tajā brīdī, kad runājām, vēlējos, kaut viņš nemaz nebūtu pienācis klāt un nebūtu sācis runāt. un kaut es nebūtu pamanījusi. jo tagad ir par to jādomā, un tas nemaz nav kas tāds, par ko gribētos domāt. sasodīts.
un tiešām, bāc, kurš piedzeras 1dienās?