vai jums kādreiz gadās tā, ka jūs apraudaties par to, cik skaista ir dzīve? un ne jau tādos banālos notikumos kā kāzās (lai gan tas jau ar nav nekas peļams), bet gan visparastākajos brīžos, kā piemēram šis (man) - es sēžu mājās, graužu popkornu (kurš ir nedaudz piededzis), man nedaudz slāpst un es nodarbojos ar "pašrefleksiju". un, saprotu, ka, kā radiohead dziesmā "karma police", man jāsaka, ka "for a minute there, i lost myself", un tad es atkal atceros, kas es īsti biju. un man ap sirdi tik mierīgi palika. un tik patīkami. un vismaz 15 minūtes es te tā sēdēju un jutos piepildīta un mierīga, nu tā, itin kā nomirt tagad varētu, bet negribētos tāpat. un pat asaras acīs sariesās. cik muļķīgi, bet.. mani šie mazie brīži uzlādē vismaz nedēļai. es jums īsti pat nemāku izstāstīt, cik labi es pašlaik jūtos. un bez iemesla.