čīkstuļa pieraksti

vai jūs bieži saviem tuvajiem un mīļajiem sakāt, ka jūs viņus mīlat?
tikko atjēdzos, ka ne mammai, ne tētim, ne brālim to neesmu pateikusi ļoti ļoti sen. ja godīgi, nezinu, vai vispār to jelkad esmu teikusi. gandrīz jau sajutos nelāgi, bet tad padomāju... viņi man arī to nemēdz teikt. laikam tāpēc, ka mēs nejūtam vajadzību viens otram to atgādināt, laikam jau darbi/attieksme tomēr runā skaļāk kā vārdi. es nekad neesmu izjutusi vajadzību atgādināt kādam no savas ģimenes par to, ka es viņus mīlu, jo, manuprāt, viņiem jau tas tāpat būtu jāapzinās. un es nekad neesmu jutusi vēlmi izdzirdēt šos atgādinājumus no viņiem, jo es taču tāpat to ļoti labi zinu. vārdi kaut kā.. nodeldē to visu.
vecvecāki arī nekad neko tādu nav teikuši. viena vecmamma mūs mēdza saukt par čabulīšiem, mīlulīšiem un zaķīšiem pat tad, kad brālis jau bija pietuvojies ārkārtīgi respektablajiem 24 gadiem (viņa 25to vecmamma nesagaidīja. bet apsveikuma kartiņā noteikti tāpat būtu uzruna "zaķīt), bet otra vecmamma vienkārši mums stāsta, cik mēs labi bērni esam saviem vecākiem; vectēvs vispār neko tādu neteica, viņš bija smieklīgs un foršs.
draugiem nesaku. bet tie draugi, kuri ir tuvi draugi, zina, ka viņi ir tuvi draugi.
gribētu satikt kādu, kuram arī nevajadzētu to atgādināt, kurš zinātu vienkārši tāpat.
jūs sakāt?

sēžu pie galda, klepoju tā, ka liekas, tūdaļ plaušas pa muti izlidos ārā, viss galds pilns ar salvetēm un tējas krūzēm un dažādiem tautas un ne-tautas līdzekļiem pret saaukstēšanos. mugurā džemperis, ap kaklu šalle, kājās vilnas zeķes un visam pa vidu silta pidžama. un es ar sarkanām acīm un aizkritušām ausīm.
a garastāvoklis tik labs! :)
otrdien ciemā būs viena no manām kursabiedrenēm, lietuviešu čommene, viņa jau tagad lido atpakaļ uz skolu, 2 nedēļas pirms mācību sākšanās. būs tik jocīgi. divu manu ārkārtīgi nošķirto pasauļu sadursme.