čīkstuļa pieraksti

vai jums kādreiz gadās tā, ka jūs apraudaties par to, cik skaista ir dzīve? un ne jau tādos banālos notikumos kā kāzās (lai gan tas jau ar nav nekas peļams), bet gan visparastākajos brīžos, kā piemēram šis (man) - es sēžu mājās, graužu popkornu (kurš ir nedaudz piededzis), man nedaudz slāpst un es nodarbojos ar "pašrefleksiju". un, saprotu, ka, kā radiohead dziesmā "karma police", man jāsaka, ka "for a minute there, i lost myself", un tad es atkal atceros, kas es īsti biju. un man ap sirdi tik mierīgi palika. un tik patīkami. un vismaz 15 minūtes es te tā sēdēju un jutos piepildīta un mierīga, nu tā, itin kā nomirt tagad varētu, bet negribētos tāpat. un pat asaras acīs sariesās. cik muļķīgi, bet.. mani šie mazie brīži uzlādē vismaz nedēļai. es jums īsti pat nemāku izstāstīt, cik labi es pašlaik jūtos. un bez iemesla.

..un es lasu ziņas par algu iesaldēšanu, lasu delfu komentētāju gānīšanos, lai gan viņi pat nesaprot, kas notiek un kāpēc, viņu mērķis ir tikai gānīties; visu to uztveru attālināti un ar mieru. pazudis saspringums, ko jutu vismaz mēnesi. pleci atslābinājās.
"i lost myself" var attiecināt kaut vai uz kaut ko tik prastu kā tusēšanās apģērbs. pēdējās reizes galvenokārt paļāvos uz draudzeņu spiedienu uz sevi - seksīgs krekliņs ar skaistu dekoltē, un augstpapēžu kurpes. bet vakar laikam bija klikšķis, kad pateicu, nafig augstpapēžu kurpēm, un uzvilku kedas. kā senāk un kā vienmēr, jo kedas laikam izsaka to, kas esmu es. and then i found myself.
tikai nedomājiet, ka es esmu tik sekla. jo kedas/augspapēdenes ir tikai kā metafora. laikam.

..un gribās vēl noķert to brīdi, kas nu jau teju slīd prom, es to jūtu, ka viņš pamazām zūd, bet tas bija tik skaisti.
varbūt mani laimīgu padarīja radiohead? pareizā mūzika pareizajā brīdī. varbūt arī tas ir viss, ko vajag?