"The value of lying derives not so much from its direct, communicative meanings as it does from its indirect, meta-communicative ones. By telling a lie, the liar in effect informs his partner that he fears and depends on him and wishes to please him: this reassures the recipient of the lie that he has some control over the liar and therefore need not fear losing him. At the same time, by accepting the lie without challenging it, the person lied to informs the liar that he, too, needs the relationship and wants to preserve it. In this way, each participant exchanges truth for control, dignity for security."
- Thomas S. Szasz, "The Myth of Mental Illness: Foundations of a Theory of Personal Conduct."

Līdz ar Wikileaks publikācijām ir aktualizēts jautājums par atklātību un tās pretstatu - maldināšanu, vai meliem. ASV amatpersonu un sabiedroto nostāja šajā jautājumā ir skaidra - šāda atklātības prakse ir kaitīga rietumu demokrātijas drošībai un stabilitātei. Tāpat ir saprotama Wikileaks darbības atbalstītāju nostāja - atklātība un informācijas publiskošana veicina informētas un atbildīgas sabiedrības veidošanos. Pastāv viedoklis, ka meli un patiesības slēpšana diplomātijā nav nekas neparasts un ir vispārzināms fakts, un pēdējie notikumi visu padara tikai sliktāku, t.i. vēl melīgāku. Kas man šķiet uzmanības vērts (bez visa pārējā, protams) ir veids, kā tiek veidots atklātība - meli diskurss. Publikāciju pretinieki mērķtiecīgi cenšas institucionalizēt atklātības - melu dimensiju, uzsverot slepenības nozīmi diplomātijā. Būtībā, oficiālā līmenī no amatpersonu puses tiek pamatots attaisnojums "labajiem meliem". Ar aizbildniecisku toni tiek skaidrots, kādu ļaunumu spēj nodarīt "neprofesionālā" atklātība. Tas ir vieglāk saprotams, ja vienādojumā iesaistām varas jēdzienu. Labie meli ir tādi, kas slēpj (publicēto) patiesību no pilsoņiem, reprezentējot valsts un pilsoņu intereses, un tas, kā zināms, ir viens no varas uzturēšanas instrumentiem. Ir redzams, ka atklātība ir kļuvusi aktuāla vairākos līmeņos - 1) oficiālā un kontekstā ar apdraudēto labas diplomātijas praksi, un starptautiskajām attiecībām, 2) tajā, ko cenšās notušēt - iekšvalstu varas un uzticamības tai saglabāšanas interesēs un 3) par ko iestājās daudzi atbalstītāji - atklātība kā jauna paradigma labākas pasaules veidošanā (sinkrētiska ideālistiski racionālā interpretācija). Bet šodien tieši domāju, lai gan mazliet citā kontekstā, par paradoksu, kādā neoliberālisms nostāda indivīdu, piešķirot tam tādu brīvību un atbildību, kas reizēm noved pie pilnīgas brīvības un atbildības zaudēšanas. To vajadzētu ņemt vērā, domājot par atklatības lietderīgu izmantošanu.