Profesionāls politiķis - runā par kaunu.
Tikt aktīvajā politikā par jebkādu cenu, caur jebkādām durvīm, nav nekāds interesantums pats par sevi. Bet ir interesanti, kā šie indivīdi un mutējošās organizācijas (partijas) un savienības, ko tie veido, cenšas domāt un rīkoties noteiktos veidos, lai sasniegtu mērķi. Varbūt tikai ikdienišķi naivi ir pārdomāt plašāku tēmu "Jānis Jurkāns un tikumu ētika" un jautāt, vai viņiem ir pārliecība, ka viņi ir nepieciešami? Vai viņu politiskie sasniegumi un reputācija liecina par to, ka viņiem ir, ko piedāvāt? Acīmredzot, ir jātic savam kaut kādam stāstam, kas apliecina, cik daudz esmu sasniedzis un izdarījis labu, lai atgrieztos, lai būtu ta cienīgs, lai bez manis nevarētu iztikt. Godmanis atbildēja Kaimiņam, kad tas jautāja par motivāciju kandidēt, ka viņu motivējot vēlme "sastādīt biškīt problēmas jaunajiem, kas grib, lai viņus ievēl tāpat". Ar "jaunajiem" viņš domāja tos, kuri "tagad ir pie šprices".
Bet visu uzmanību veltīt indivīdiem būtu ierobežojoši. Tās ir [ideoloģiski] mutējošas organizācijas, jeb institūcijas, kas veido vidi, kurā tiek darīts politiskais darbs. Hipotētiski varētu teikt, ka šīs institūcijas kā kopa kļūst amorfas un to atšķirības ir virspusējs strukturāls politiskā darba blakusprodukts. T.i. partiju ideoloģiskās/politiskās atšķīrības nav galvenais motivējošais faktors politiķiem - indivīdiem un grupām. Šīs atšķirības atražojas paralēli citām, merkantilām interesēm, politiķiem par tām nav daudz jāuztraucas. Šāda situācija, kurā politiskais darbs ir iespējams bez primāriem ideoloģiskiem apsvērumiem individuālā un grupu līmenī, rada situāciju, kurā par mērauklu tiek ņemta 'rīcībspēja', bet aizvien vairāk izlēgta 'atbildība'.
Tikt aktīvajā politikā par jebkādu cenu, caur jebkādām durvīm, nav nekāds interesantums pats par sevi. Bet ir interesanti, kā šie indivīdi un mutējošās organizācijas (partijas) un savienības, ko tie veido, cenšas domāt un rīkoties noteiktos veidos, lai sasniegtu mērķi. Varbūt tikai ikdienišķi naivi ir pārdomāt plašāku tēmu "Jānis Jurkāns un tikumu ētika" un jautāt, vai viņiem ir pārliecība, ka viņi ir nepieciešami? Vai viņu politiskie sasniegumi un reputācija liecina par to, ka viņiem ir, ko piedāvāt? Acīmredzot, ir jātic savam kaut kādam stāstam, kas apliecina, cik daudz esmu sasniedzis un izdarījis labu, lai atgrieztos, lai būtu ta cienīgs, lai bez manis nevarētu iztikt. Godmanis atbildēja Kaimiņam, kad tas jautāja par motivāciju kandidēt, ka viņu motivējot vēlme "sastādīt biškīt problēmas jaunajiem, kas grib, lai viņus ievēl tāpat". Ar "jaunajiem" viņš domāja tos, kuri "tagad ir pie šprices".
Bet visu uzmanību veltīt indivīdiem būtu ierobežojoši. Tās ir [ideoloģiski] mutējošas organizācijas, jeb institūcijas, kas veido vidi, kurā tiek darīts politiskais darbs. Hipotētiski varētu teikt, ka šīs institūcijas kā kopa kļūst amorfas un to atšķirības ir virspusējs strukturāls politiskā darba blakusprodukts. T.i. partiju ideoloģiskās/politiskās atšķīrības nav galvenais motivējošais faktors politiķiem - indivīdiem un grupām. Šīs atšķirības atražojas paralēli citām, merkantilām interesēm, politiķiem par tām nav daudz jāuztraucas. Šāda situācija, kurā politiskais darbs ir iespējams bez primāriem ideoloģiskiem apsvērumiem individuālā un grupu līmenī, rada situāciju, kurā par mērauklu tiek ņemta 'rīcībspēja', bet aizvien vairāk izlēgta 'atbildība'.