Set in the mouth of the Amazon basin, this family portrait gets tricky when the ethics of deforestation and the documentary encounter intersect. This creative documentary subtly and provocatively asks, "Who has the right to cut?"—trees and footage.

Trees Tropiques

http://vimeo.com/selab

http://aeon.co/film/language-unheard-a-short-film-about-the-oglala-sioux/

http://anthropoliteia.net/2014/06/06/rio-de-janeiros-bope-and-police-pacification-fear-and-intimidation-in-complexo-da-mare/

Landscapes of Emergency is a brief glance over the undeclared state of emergency that casts its shadow over the functions and the phenomena of public space in Athens today, at this time of crisis. Relying upon the readings of two lawyers, it attempts a passage through the dark landscapes that the new dogma of public security leaves in its wake. And it chooses to view the crisis as a way of managing urban everydayness, as a way of managing it militarily.

"My body is in Cuba, but my soul is in Africa. It's the African soul that nurtures my body here in Cuba."

They Are We

Viņos ir kaut kāds neparasts dzīvīgums (ne - 'dzīvelīgums'), no kā es smeļos katru reizi, kad satiekamies. Bija jāpaiet kādam laikam, lai es to aptvertu, līdz nu jau aizgūtnēm ķeru laiku. Tuvumā lietas ir pavisam savādākas, kā no attāluma var likties. Tā varbūt arī ir klišeja, bet, saprotot to caur pieredzi, mēs tikai vairojam novērojuma (un klišejas) precizitāti. Tā nav kaut kāda kultūru tulkošana, interpretācija, vai mediācija. Tas ir augošs zināšanu kopums, līdz ar ko veidojas jauns komunikācijas potenciāls.

Mēs iegājām restorānā, kur pirmajā telpā pie galdiem sēdēja vīrieši, skaļi sarunājās un smējās, ēdot pasūtītos ēdienus ar pirkstiem. Garām letei un kases aparātam nonācām restorāna dziļākajā telpā. Sienas izskatījās kā nesen svaigi nokrāsotas tumši sarkanas, dažas gleznas ar dabas skatiem un klona grīda. Bet pie galējās sienas, aiz sakrāmētiem rezerves galdiem un krēsliem, milzu fototapete ar tirkīzzilu jūru, baltu, smilšainu pludmali un palmām. Pie blakus galdiņa pa labi sēdēja divas jaunas sievietes, viņas pasūtīja ēdienu un kā pirmo ēda banānus un uzdzēra apelsīnu limonādi.
Es vaļsirdīgi pajautāju savam biedram, kā gan es varētu labāk saprast dzīvi, kāda tā ir. Un viņš atbildēja, ka par to varētu daudz runāt, bet vienīgais veids ir būt klāt un runāties, baudīt ēdienu un dzirdēt mūziku. Pēc neilga laika viņš pasūtīja shuuro. Man vienu, sev un draugam otru, kuru viņi apēda kopīgi. Kad es piedāvāju dalīties ar savu porciju, mans biedrs paskaidroja, ka šoreiz ta ir tikai man, ka viņi dažreiz dalās savā starpā. "Tā mēs esam pārdzīvojuši sliktus laikus un īpaši daudzi, kurus dzīve nabadzībā nav lutinājusi, tā izdzīvo visur, arī šeit", viņš noteica. Pie blakus galdiņa pa kreisi sēdēja vīrietis, kurš naski notiesājis pasūtīto, cēlās, lai dotos prom. Izdzirdējis mūsu sarunu viņš piebilda, "Nav tā, ka nabadzīgie šeit dalās, tā gluži nav, ar ēdienu dalās visi. Atšķirībā no tiem, kas kļūst bagāti un mantkārīgi, un patur visu tikai sev". To pateicis, viņš pasmaidīja, piegāja pie izlietnes, nomazgāja rokas un devās prom. Man garšoja shuuro.

Man ir jāmeklē jauna valoda, lai aprakstītu to citādo pasauli tādu, kāda tā parādās manā priekšā. Tās sarežģītība, bagātātība un pretrunība stāstīšanai nepadodas viegli. Stāsts it kā tiecas izlīdzināt to, kas ir ķermenisks. Bet tas ir tikai viens aspekts un jautājums par metodi. Plašāk un personīgi mani interesē tas dzīvīgums, kā paralēla iespēja liminālam stāvoklim starp "ne vairs un vēl ne".

"Anyone who is really homeless regards the habit of seeing estrangement in everything modern as an affectation, a display of modish attitudes."
- Edward Said, Reflections on exile