Pēc pēdējiem notikumiem, iespējams, Latvijā būtu vērts pievērst uzmanību nacionālismam sadzīvē un ikdienā. Banālais nacionālisms kā perspektīvs pārdomu virziens šeit labi iederās. Līdz šim pārsvarā tā tematika, kas caur runām un darbiem skar un pārklājas ar nacionāliem jautājumiem ir sterila un izolēta. Joki ir nevietā, kā saka. Arī par spīti visiem nacionālās identitātes pētījumiem, eirodzīvēm un rūpēm par kultūras mantojumiem, ikdienas realitāti cilvēkiem neveido dziesmu svētki reizi piecos gados, Latvijas sportistu izlases pasaules kausos, Prāta Vētra pasaulē, Latgola.lv, vai nacionālie svētki reizi gadā. Respektīvi, laikā un telpā ierobežoti procesi ar tiem raksturīgo emociju intensitāti un iepriekšnoteiktām vērtībam un nozīmi. Ar to ir saistīts nacionālisms kā parādes forma, ko piemērot atsevišķos gadījumos, noteikta mērķa sasniegšanai, vai, ko lietot ekstrēmistiem kā identitātes un atpazīšanās zīmi. Atceramies TP jauniešu organizācijas karodziņus atkritumos - tas ilustrē šo domu. Tas karodziņš ir izolēts atribūts, kas neiederas ikdienā. Šādas nacionālisma sociālās izpausmes ir lokalizētas, viscaur politizētas un ietilpst kaut kādā manipulējamā svētuma kategorijā, ja labpatīk.
Nacionālisma jautājuma de-politizācija, kas savā ziņā ir pretruna, šādā kontekstā ir tas, kas var potenciāli pamainīt situāciju. Ar de-politizāciju es domāju nacionālisma kā sabiedriska elementa, sociālas kategorijas pieejamību ārpus politizētas vides, visparastākajā pelēkajā ikdienā. Varbūt, ir nepieciešams padarīt latvietību jautrāku un vienkāršāku - vieglāk uztveramu, gan pašiem latviešiem, gan līdz ar to citiem. Peldbikses nacionālā karoga krāsās būtu labs sākums (un potenciāls bieds okupācijas rēgam).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |