Te nu mēs esam, status quo ir sekojošs - referendums par divvalodību
notiks, aģitācijas norisinās abās pusēs, jo pamatā tās ir divas puses.
Ikdienas līmenī arī dzirdam cilvēkus sakam, ka problēmas īsti nemaz
nepastāv, visiem ir zināmi draugi cittatutieši, visi draudzīgi,
vispārīgi ņemot, valoda ikdienā nav (tik liela!) problēma, tikai maza pretruna -
refrerendums notiek. Un cilvēki piedalās.
Referendums ir simptoms hroniskai kaitei. Integrācijas jautājumi, kamēr bija iespēja tos risināt un, kas vēl svarīgāk, vispirms noformulēt, tika atstāti novārtā. Šobrīd, kad termins krīze kā tāds kaitinošs piedēklis karājas turpat jebkāda cilvēka aktivitāti raksturojoša procesa galā (politiskā krīze, ekonomiskā krīze, finanšu krīze, sociālā krīze, globālā krīze, morālā krīze utt.), funkcionē kā krāsu sabiezinātājs un viegli indeksē problēmas jebkādas reālas krīzes skarto cilvēku prātos, nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, par, teiksim, valodu krīzi, kas ir nacionāla, kas ir personiskā krīze.
No vienas puses tāda izpratne, kāda ir, piemēram, turpat jau bēdīgi slavenajam Krišjānim Kariņam par to, kas ir integrācija un tās vēlamie rezultāti, t.i. viņaprāt - asimilācija, ir ilustratīva tai neirotiskajai nacionālpolitikai, ar ko nodarbojas tie, kam integrācijas jautājums ir svarīgs. Pārējiem, izskatās, tas nav svarīgs, vai vismaz ilgi nav bijis svarīgs. Un tad ir otra puse - integrējamā. Sadzīviskā līmenī ir labie piemēri, cilvēki stāsta, bet, ņemot vērā, cik 'veiksmīga' ir bijusi tā integrācija politiskā līmenī, sāsta un iet uz referendumu. Tam, ka tāds referendums notiek, ir iemesls. Tas nav tas pats iemesls, kāds ir Lindermanam. Šis aktīvists to arī nemaz neslēpj: "(...) Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji nav apmierināti ar starpnacionālajām attiecībām." Starpnacionālās attiecības vienotas nācijas, par ko šī persona esot iestājusies arī uz barikadēm, ietvaros? Tā ir visnotaļ savdabīga pamatnostādne interpretācijai par integrācijas politiku un būtībā ir apgriezti proporcionāla Kariņa vizījai par to.
Referenduma iemesls un notikšanas fakts nozīmē to, ka ir liela daļa Latvijas iedzīvotāji, kuri nav sadzirdēti un uzklausīti, kuriem nav dotas adekvātas iespējas izteikties un iesaistīties. Viņu balss tiek pārbļauta no integrētāju un integrējamo 'pārstāvju' ruporiem. Jo, pretējā gadījumā, kur tad visi tie labie cittautieši būtu palikuši šajās nemierīgajās dienās?
Savā slavenajā esejā par dāvanu apmaiņu, Marsels Mauss apraksta pienākumu dot, saņemt un apmainīties (obligation to give, to receive and to reciprocate) kā totālu sociālu faktu, kas ietver un caurauž visas, vai lielāko daļu no sociālajām institūcijām, vienojot ekonomisko, reliģisko, politisko, estētisko u.c. organizāciju. Vēl bez šī pētījuma etnogrāfiskās vērtības, Maussa arguments par pienākumu apmainīties ar dāvanām atklāj vispārināmu sociālās dinamikas pamatprincipu: indivīdi un grupas neizbēgami iesaistās apmaiņas procesos ar reāliem, vai simboliskiem šī procesa objektiem. Neapmainīties nozīmē jaukt līdzsvaru, zaudēt statusu, izlēgt un norobežot, jeb pārtraukt attiecības.
Referendums zināmā mērā arī ir apmaiņas attiecības, tikai tas vieno sabiedrības grupas īstermiņā un ved apmaiņas procesu strupceļā, kaitējot un aizēnojot saliedējošas un apmaiņu uzturošas attīstības perspektīvu.
Man prāta nav tik daudz, lai ar to pelnītu iztiku, tāpēc ar to nodarbojos hobija līmenī.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |