Studenti ir špikojuši vienmēr un visur, vismaz mūsdienās. Manuprāt, iztēloties studiju procesu, kurā nebūtu špikošana, ir pārlieku un nevajadzīgi idealizēts priekšstats. Atceros, kā reiz profesors paziņoja lekciju kursa sākumā - nav svarīgi, vai termini un definīcijas tiks iekalti no galvas, ir svarīgi, lai tiktu attīstīta izpratne un apgūta spēja efektīvi strādāt ar informāciju (lieki piebilst, ka visos pārbaudes darbos tika ļauts izmantot jebkādus mācību materiālus). Tas, manuprāt, ir ievērības cienīgi un labai studiju praksei atbilstoši. Kas svarīgi - šāds eksaminācijas veids arī no pasniedzēja prasa rūpīgāku un ietilpīgāku sagatavošanos eksaminēšanai, jo tas nav tests ar prasību atķeksēt terminam atbilstošu skaidrojumu. Ir atsevišķi aspekti, kur jāņem vērā priekšmeta un apgūstamā materiāla specifika, un līdz ar to ir lietas, kas jāzina no galvas nakts vidū. Taču, ja šī nepieciešamība tiek efektīvi integrēta kopējā mācību un eksaminācijas procesā, tam nevajadzētu sagādāt grūtības studēt gribošajiem, atstājot nepieciešamību špikot tikai ekstrēmos gadījumos. Un šeit ir jautājums pēc būtības - vai visi, kas studē, ir studēt gribošie? Ja akadēmiskā vide nenodrošina un neuzliek par pienākumu pašsaprotamu godīguma principu ievērošanu, nevar sagaidīt profesionālās ētikas ievērošanu nākotnē, profesionālajā darbībā. Tas, kas studentam ir akadēmiskais godīgums, pasniedzējam ir profesionālā ētika. Kamēr būs iespējams "studēt dēļ papīra", šie divi aspekti paliks tikai paralēli - netieši saistīti.
Ja špikošana ir regulāra, masveidīga un ierasta prakse, tad kaut kas nav kārtībā ar mācību kursu kopumā. Bet špikošana pati par sevi arī ir macīšanās un, ja pievēršam izmanību, tad bieži vien tas, kas eksāmenā ir špikots, mēdz diezgan noturīgi saglabāties atmiņā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |