Kretīns mūs neielaida, pareizāk, draugu nelaida. Tas tirliņš, kas viņu asistēja, kaut ko tirinājās, pagriezos un pateicu, ka nekāpju viņam virsū, norima, tad galvenais kretīns teica, ka citā situācijā viņš skaidrotu savādāk, es teicu, ka kultūra, šķiet, viņam ir vispār sveša. Tas nebija secinājums, bet atgādinājums.
Draugam riebjas darbs, viņš ir noguris un visvairāk par jebkādiem sūdiem viņu nogurdina ierobežojumi. (Visvairāk viņš pats ierobežo sevi. Tāpat kā es. Bet par to tagad nav stāsts.)
Mēs pagriezāmies, paņēmām no garderobes jau novilktās virsdrēbes, apģērbāmies un izgājām āra no tā pūļa zaņķa, kur bijām paredzējuši tikai uz simtiņu uzkavēties. Un tas notiek reti. Draugs lamājās, psihoja, bļaustījās, viņš emocionāli izlādējās, tas bija vajadzīgs, viņš bija iereibis. Tad iestājās miers, mēs gājām pa trotuāru, smēķējām un viņš nokrita. Un salauza kāju uz līdzenas vietas. Nu ko. Atvaļinājums, apdrošināšana un laiks, tas viss tagad ir viņa rīcībā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |