Varētu vēl piekārtot kādu domu prātā, pirms aizeju mājās.
Es sāku justies sevī labāk - augstskolas telpās. Pagaišogad jutos ļoti neiederīga. Es nespēju viņus pieņemt. Tomēr cieši turējos pie tiem cilvēkiem, kurus biju izvēlējusies par savējiem uz pilnīgu bui dui. Pirmajā mirklī stipri vīlos, kad dzirdēju viņu pirmās sarunas. Vēlāk tās pierima. Tagad par tām tēmām vairs nerunā un ir jau labāk. Plus, es sāku pie viņiem pierast un būt es. Nu, necenšoties kko apslēpt vai kko izcelt. Es vnk esmu. Un ir labi. Paliek arvien labāk. Vēl trīs gadi, un domāju man būs par dažiem labiem draugiem vairāk!
Man tā ir. Ir daži cilvēki, pie kuriem man ir jāpierod un saikne rodas tikai laika gaitā. Un dažkārt, daži no šiem cilvēkiem kļūst man par ļoti, ļoti tuviem. Un es tiem tāpat. Tā teikt - smaga darba rezultātā! Protams, patīkamāk jau ir, kad saikne ar cilvēku ir acumirklīga un izveidojas tik nemanāmi, strauji un paliekoši, ka šķiet - visu mūžu esi to pazinis.
Jā, būs ļoti labi! :)
Bet darbā gan es kaut kā nejūtos ar sirdi un dvēseli. Kaut kas pietrūkst. Apliecinos par maz, un to ļoti labi zinu. Pārāk slinki meklēju iespējas. Esmu pārņemta ar savu privāto dzīvi, kurai patiesībā neatliek laika nemaz.
Man ir jānosprauž viens mērķis un jāpaveic kāds darbs. iespējams, saņemšu atbalstu tālākajām darbībām, ja pavieveikšu sākuma posmu pati saviem spēkiem.
Un vēl viena mana problēma - es nespēju sakoncentrēties un man ātri zūd spēks. Jāuztaisa vispārējās asins analīzes un pie reizes jāpārbaudās pret visa veida heptatītiem. Zinu, ka zāles, ko dzeru, palielina iespēju saķert C hepatītu. Es gan it kā neko tādu nedaru un neapmeklēju, lai varētu tādu saķert, bet mazums...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |