Es šonakt gribu aizmigt klausoties viņa balsī:
http://www.youtube.com/watch?v=elnh
Un galu galā - mums katram ir lietas, kuras gribētu, kaut varētu kādam atklāt un viņš nepaskatītos uz mums nu... TĀ! Un ja mēs atrodam šādu cilvēku, nedod (vai varbūt tieši dod) dies` pretējo dzimumu, mēs pavisam noteikti viņu neapprecam (pārnestā un nepārnestā nozīmē), jo viss tad ir pārāk vienkārši.
Un tad vēl smējāmies par to joku:
A: Apprecējāties, ja?
B: Jā...
A: Bērniņu arī plānojāt?
B: Otro noteikti plānosim...
Un tagad varbūt jāietur klusuma brīdis tiem visiem par piemiņu, kas... iekrituši tā kā tai jokā...
Un akdies, kā man šodien patīk skatīties uz cilvēkiem, uz sievietēm. Visas kko interesantu un skaistu savilkušas mugurā, uzvilkušas kājās, apsējušas ap kaklu... Kleitiņas, džemperkleitiņas, zābaki un zābaciņi, šalles un kurpes, un jakas, un... Jā, nav brīnums, ka man šogad tā patīk rudens.
Man ir minūte laika, lai morāli pavemtu!
Viņi dzīvo kopā jau gadu. Kā var viens otram nepietikt/neapnikt? M?
Mūsu ikdienas ir tādas, ka es Viņu itin nemaz vairs nesatieku. Dažkārt pat nepiezvanu, jo aizmirstas un, atzīšos, pat negribas!
Bet tad, kad mēs nolemjam, ka gribam satikties, tad nevaram, jo Viņš ir izdomājis to, to un to... Un būs tas, tas un tas... Un Viņa paliek bez draudzenēm. Un Viņam draugu nemaz nav.
Es jau saprotu - gribas kopā pavadīt laiku, bet vai nevar laiku pavadīt arī atsevišķi? Vismaz pāris reizes mēnesī?
Un nav jau nekas ideāls Viņi abi. Es saprastu, ja viņi būtu kā Haribo lācīši, bet figu - viņi ir kā... es vēl izdomāšu kā kas!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |