 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
dienišķās, nodevīgās domas
Cukurbiešu smarža iesitās man sejā un es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav un nebūs. Laiku nevar pagriezt atpakaļ un es to bieži nožēloju. Esmu palaidusi garām tik daudz iespējas un tik daudz kas ticis nepateikts un neizdarīts. Man vairs nav laika, es negribu visu dzīvi cīnīties par izdzīvošanu, es gribu visu! Nevēlos mūža nogalē sēdēt uz Avotu un Bruņinieku ielas stūra un pārdot puķītes, neatkarīgi- vai ir ziema vai vasara un pelnīt nolādētus santīmus, kā Almas tante to dara, es gribu pilnu komplektu... Visu mūžu man ir centušies iegalvot, ka es dabūšu visu ko vēlos, ka esmu savādāka kā citi un īpaša! Ha! Kā tad... es varu būt da jeb cik īpaša, bet tāpat neviens neko man klāt nenesīs, būs vien viss jānopelna pašas spēkiem, bet kā negribas. Par ko es esmu kļuvusi? Vairums teiks- tizla un ar dzīvi nepamierināta, un viņiem būs taisnība... Es nezinu ko iesākt ar savu dzīvi...es esmu neapmierināta, bet man ir bail kaut ko uzsākt. Sapņot jau var visi, bet vai to var piepildīt? Vissāpīgākais brīdis tuvojas- brīdis, kad man zudīs pamats zem kājām un sapņi sagrūs mazā pelnu čupiņā. Varbūt to esmu pelnījusi par nepietiekoši reālo skatījumu uz dzīvi. Viss nav skaisti un nekad nebūs. Viss ir tieši tā kā tas ir... pelēki.
Viņa nekustējās. Tagad visa uzmanība tika pievērsta logam un lēnā vējā lidojošajām milzīgajām sniega pārslām.- Es gribētu būt lāpsta. Sajust uz savas metāla miesas tūkstošiem sniegpārslu un darīt kaut ko noderīgu. Man nav vajadzīga slava, bet apziņa, ka es esmu dzīvojusi. Es gribu kalpot un tikt aizmirsta, bet lai mani darbi būtu manāmi tanī vienā dienā kad nošķūrēšu sniegu. Es gribu, lai sētniece ar sarkanajām, nosalušajām un aukstajām rokām mani sapuvušu izmet miskastē un saka- tā bija laba lāpsta.- ha, ha, ha! Es gribu būt revolucionāre, dadaiste, sirreāliste, kubiste! Es vēlos apvērsumu un naidu! Es gribu iedurt dakšiņu savas skolotājas pierē un smieties, skatoties viņas lēnām asiņojošajās acīs. Sapņi man ļauj justies brīvai un es gribu kādu nogalināt. Jebkuru, ņemt dzīvību it kā tā nebūtu nekas svēts. Mēs esam radījuši Dievu, es radīšu velnu. Es piedrāžu uzskatus un slepkavoju idejas! Es dzīvoju! Kā ir ar tevi?
SKAISTI! apnicis viss iespējamais, bet ko gan vairāk var vēlēties...