Zini, kad cilvēks tikai mācās, tad viņš īsti nezina, kā ir jābūt. Tagad, atsaucot atmiņā kaut ko par Matrozi, atceros tikai epizodes. Iespējams, ka viņas izruna bija pat ļoti stilīga, britiska vai nezin kāda, bet 10-12 gadu vecumā kaut kas tai visā likās dīvains, tāpēc mēs automātiski "nolikām" Matrozi kā nejēgu. Un teicām - kas tā par Matrozi, kas vēl sirmos gados nav kļuvusi par kapteini?
Tagad man ir pilnīgi cits skats uz skolu un skolotājiem, un man žēl, ka savos tīņa gados es nenovērtēju daudzus ļoti izcilus pedagogus. Mana skolotāja un kl. audzinātāja bija Ratniece, un viņa bija viena no retajiem dārgakmeņiem, ko es jau tolaik novērtēju. Liepiņš labi mācīja, viņš patīk visiem, kas skolu jau ir beiguši (bet tikai retajam skolēnam).
Jocīgi, ir pagājuši 11 gadi, un es pie labākās gribas vairs nevaru atcerēties nevienu jēdzīgu skolotāju, kas būtu reāli ietekmējis manu dzīvi (izņemot Mekšu - nezinu, vai viņa joprojām pasniedz fizkultūru, bet viņai es nepiedošu nekad, ka nosita man jebkādu patiku pret sportu uz vismaz 5 gadiem vēl pēc skolas beigšanas). Bija daudz jocīgu skolotāju, daudz atmiņā nepaliekošu, bet es tomēr domāju, ka tā ir ļoti laba skola. Cerams, tā Tev dzīvē daudz dos - ja arī neko citu, tad vismaz apziņu, ka nāc no zināmas, svarīgas, kaut cik prestižas skolas.

Garastāvoklis: tīneidžīgais īmoīgums