ja es būtu kāds cits tad es pieliektos un salasītu no zemes gabaliņus ar savu personību kas mētājas apkārt izsvaidīti kā pēc zobenzobu viesuļvētras uzklupiena bet es neesmu kāds cits tāpēc turpināšu mētāties uz netīras grīdas sīkās skrandainās drusciņās ieķeršos paklājā un neiešu prom kā izlietotas dzēšgumijas kripatiņas kuras vajag tikai aizslaucīt vai aizpūst kaktā vai pagultē lai viss atkal būtu tīrs un kārtīgs nevaru saprast vai vēlme dzīvot drumstalojas vai varbūt to var aizstāt ar vienkāršu nevēlēšanos mirt

laikam esmu drupatās atkal sasodīts lai kāds cits mirst pirmais es vēl gribu padzīvot drusku kāpēc es neesmu kāds cits es vismaz gribu būt labāka es ja ne kāds pavisam cits un negribu lai kāds mani pazīst vispār jo mani pazīt nozīmē zināt kas es iekšā esmu un nevienam tas nav jāzina

kaut man būtu vienalga tā pavisam vienalga

jā es runāju tikai absurdu un pretrunas pati zinu neko nevaru darīt

nē man nav mugurkaula un nekad arī nav bijis