par spīti tam, ka man vārdu kopā likšanas process liekas nevajadzīgi sarežģīts un apgrūtinošs, reizi dažos gados tas ir jādara, lai tiem, kurus satieku dzīvē, nebūtu jāklausās viss, kas man ir ienācis prātā. var vienreiz uzrakstīt un domas justies palaidušai plašākā pasaulē, kur tās par mani aizmirst un liek man mieru.

pirmā atziņa ir par laika plūsmu. ir pagājuši jau nedaudz vairāk kā četri gadi kopš nozīmīgākā pagrieziena punkta manā īsajā dzīvē (kopš tiku ārā no sliktajām attiecībām), bet nav sajūtas, ka būtu pagājis tik daudz laika. joprojām neesmu iemācījusies dzīvot, manā prioritāšu sistēmā joprojām pirmajā vietā ir novilkt šo dienu nenonākot dzīvībai bīstamā drāmā un pēc iespējas vairāk pašai sev novēršot uzmanību no realitātes. teorētiski es sev uzstādu mērķus un tad cenšos uz tiem iet, kas it kā ir normālā lieta, ko manā vecumā darīt, bet mainīt paradumus no pēc iespējas knapākas eksistēšanas uz, nu, dzīvošanu ir diezgan smagi. ilgo laika posmu pirms pagrieziena punkta atceros tā kā atceras naktsmurgus, tumsa un bailes, un šausminošas ainas mijas ar neiederīgiem nosacīta miera brīžiem, kuros biju kā ap rokām stingri savilkta stīga, nefunkcionāla, nekustīga un sāpīga. pēc pagrieziena punkta viss vismaz ir pelēks ar krāsainiem pleķiem, nevis melns. dažs labs brīdis pat atmiņā ir palicis pavisam saulains un spožs, priecīgu satraukumu par pasaules skaistumu raisošs, bet ātrāk vai vēlāk neatkarīgi no apkārtējās vides man iekšā visas krāsas sadrūp un sapļekājas atpakaļ uz drūmi pelēku un duļķainu. man ir visai slikta atmiņa arī tad, kad es kaut ko tiešām gribu atcerēties.

otra atziņa ir tas, ka man jau no mazotnes ir stūķēts galvā, ka nevienam nevar uzticēties, ka visi pie pirmās izdevības mani piekāsīs un nodos un ka katram rūp tikai un vienīgi viņš pats. pusaudža gados tas man galvā tika spiests apzināti, lai mani maksimāli izolētu. es nekad neesmu noticējusi, ka cilvēki pēc dabas ir ļauni, bet šī iebiedēšana bija pietiekami efektīva, lai man būtu bijis pārāk bail jautāt pēc palīdzības, kad to būtu vajadzējis. to saņēmos darīt tikai kā absolūti pedējo iespēju, kad pilnīgi visas citas opcijas jau bija izsmeltas, un arī tad es neticēju, ka kāds varētu man arī palīdzēt. un izrādījās, ka tieši palīdzības lūgšana no līdzcilvēkiem bija vienīgais ceļš uz gaišumu. sanāk, ka otrajai atziņai ir divas daļas, pirmā, ka, ja man nebūtu bijis tik ļoti bail jautāt palīdzību, viss melnums būtu pazudis no manas dzīves ievērojami ātrāk, un otrais, ka līdz šim manā pieredzē cilvēkus par defaulti sliktiem uzskata tikai tādi cilvēki, kam pašiem iekšā ir tikai sliktums. mēdz būt dažādi apstākļi un situācijas, bla bla un citi attaisnojumi, bet es atsakos ticēt, ka cilvēki piedzimst tik ļauni kā man ir mācīts.