ir tāds vakars, kad pasaule beidzas līdz ar loga stiklu, kurā šķiet ielīmēts pauspapīrs ar dažiem blāviem egļu siluetiem, mūzika skan tāpat kā pirmoreiz un zīmulis pats lido virs papīra, atliek tikai skatīties. lēts vīns garšo pēc nektāra un nav vairs tālāk, kur aizmirsties. tāds vakars, kad reflektēt par visu, kas ir maināms, nemaz nevar, jo pagātne ir ievērta grāmatā, un grāmata nolikta plauktā pie veciem fotoalbumiem, kuros sejas vai nu ir aizmirsušās, vai arī no sākta gala piederējušas svešiem. tāds vakars, kad krāsu paraugi ir zaudējuši atšķirības, un negribas nevienam un nevienai atdot savu vientulību, jo man tieši un precīzi pietiek. vakars tāds, bet rīt ir jauna diena un jauns sākums, laiks atkal kustēsies un, ja smagas grāmatas nekritīs virsū no plauktiem, viss būs kārtībā. bet ne tā kā tagad.