Šorīt pieturā satiku paziņu no vecās skolas, viena no lietām, ko viņa stāstīja, bija tas, ka mana iepriekšējā angļu valodas skolotāja vēl tagad mani ik pa laikam pieminot kā "manu Lindu". Tas ir smieklīgi, jo viņa man neiemācīja pat to, cik daudz tādu lietu, ko es vēl nezinu, precīzāk, viņas angļu valoda nebija ne par matu labāka kā manējā.

Bija vairākas lietas, kuras gribēju uzrakstīt, bet vairs īsti neatceros, kādas tieši. Mēģināšu pamazām.

Biju atkal spēlēt burvju kārtis veikaliņā pie skolas, un atkal apstiprināju, ka:
puiši defaultā ir nūģīgāki nekā meitenes, pat ja šad tad erudītāki;
jo vairāk ir apkārt cilvēku, jo mazāk es runāju, neatkarīgi no potenciālo sarunu tēmu daudzuma;
es esmu lēnīga gan runā, gan spēlē;
jāsakārto kava.

Skolotāju diena bija interesanta arī šogad. Uz nākamo gadu, kad mums tas būs jātaisa, jāizplāno kaut kas negants, lai nebūtu garlaicīgāk par iepriekšējiem. Un nekādas vairs Liepiņa tēlošanas, ja vien atkal neatrodas kāds ar lielisku aktiera talantu. Divus gadus pēc kārtas redzot līdzīgas, bet tomēr tik atšķirīgas performances, rodas augstākas prasības.

Ir tādi daži cilvēki, ar kuriem ir tikai jāpasēž pāris stundas divatā pļāpājot pie tējas, lai justos pavisam mierīgi un oukei. Un vairs nav sevišķi bail, tas ir pat labāk kā justies oukei.

Pēcpusdienā pieturā redzēju vecus paziņas, kuri bija mainījušies gandrīz līdz nepazīšanai, joprojām paliekot tādi paši kā bija, bet izskatījās kaut kā satriecoši labi. Kādu brīdi bezkaunīgi blenzu virsū, bet, kamēr atskārtu, ka es tos cilvēkus pazīstu un nebūtu par nāvi sasveicināties, jau cēli aizsoļoja/aizčāpoja garām. Es gan laikam pa pāris gadiem esmu mainījusies uz neuzkrītošo pusi, kas gan laikam arī bija tas, ko vienmēr mēģināju panākt.

Vienmēr interesē tieši tās lietas, kuras nekad nevarēs uzzināt, piemēram, vai kāds garāmgājējs uz ielas vai skolā ir pamanījis piekariņu un piespraudes pie somas un padomājis, ka tur aiziet kaut kāds animefrīks. Vai šajā pleķītī kāds kādreiz jau ir stāvējis, skatījies mākoņos un domājis. Vai es visu esmu atcerējusies izdarīt vai nē. Tās lietas, kuras var vienkārši kādam pajautāt vai izlasīt enciklopēdijā, nav ne uz pusi tik interesantas.

Jāpāriet uz auksto gadalaiku, tas ir, jāizdomā, kā pielikt pie somas ziemas asti, kurai noplīsis āķītis.

Man ir maz mūzikas šobrīd. Tikpat, cik iepriekš, bet es to visu jau zinu, un tas nozīmē, ka tās ir mazāk. Ja kāds grib man sūtīt vēl, es zinu, ka noteikti kādam nav nekā darāma, tad skaipā es tikai slēpjos.

Šonedēļ sāku kavēt skolas sākumu gandrīz katru dienu. Ir pagājis tikai mēnesis, bet gribasspēks jau izsīcis. Vajag atpūtiņu un sakrāt to izvairīgo spēku atpakaļ.

Ā, un drīz jau mācēšu rakstīt un lasīt, kaut arī testā uzrakstīju tikai... 68 no 214. Nu ok, nožēlojami, tiešām nožēlojami, bet lietām, kas man dara prieku, man gribasspēka pietiek, tātad es labošos un iemācīšos visus 214. Kaut kad drīz.

Un man vienkārši patīk šis jūzerpikčers, bet šeit vēl neesmu gana dusmojusies, lai to lietotu, bet gribējās to palietot tik un tā. Tik un tā raksta kopā vai atsevišķi?

Šodien man sāk likties, ka mani mēģinājumi saskaņot drēbes sāk izskatīties kaut kā smieklīgi.

Un vēl es skolas direktorei pateicu, ka melnas drēbes nedrīkst mazgāt, jo tad tās izbalē. Viņa to uztvēra kā joku.