Vakar biju pie Džeinas, noskatījāmies divas labas filmas. Šorīt viņiem uzcepu pankūkas, piena vietā liekot jogurtu, un bija gluži labi, bet nākamreiz tomēr jānopērk piens.

Jūtos maģiska, vai vismaz veiksmīga, jo visu laiku apkārt izrādās saslimuši un vīrusaini cilvēki, bet man nekas neķeras. Kam tur bija tas ticējums, ka stulbeņi nevar saaukstēties.

Biju uz pirmo (no mana relatīvā skatījuma) nodarbību, gluži oukei skolotāja, sakarīgi māca un neizraisa haosu ar pārāk daudz informācijas (un smuka pēc suņa, vismaz manai acij), grupiņa gan tādi krutāki un mazāk kruti nūģīši, tātad lieliski iederos. Vienīgi pirmdien jau ir pārbaudes darbs par alfabētiem, nē~!

Nekad laikam nesapratīšu, kādā veidā man apkārt ir cilvēki, kuri daudz runā. Varbūt vienkārši tiem, kas daudz runā, apkārt vajag kādu, kurš klausās un nerunā?

Dziesmas SoFaDā ir sakārtojušās alfabēta secībā, fui. Tas ir slikti; un es neatceros visu pareizo secību, un ir slinkums internetēt.

Aizvien biežāk pēdējā laikā pēkšņi aizmirstu, ko nupat grasījos teikt. Vidēji trīs reizes dienā, ja biežāk, tad neatceros. Katrā ziņā tas, ka tā notiek tikai vairāk un vairāk, mani biedē. Nemaz nerunājot par to, ka aizmirstu un jaucu, ko ir teikuši citi cilvēki; un es bieži atkārtojos.

Drusku smieklīgāk ir pēc svarīga mājasdarba uzrakstīšanas nevarēt aizmigt, jo neatceries, vai uzrakstīji pareizajā valodā.

Ar svaigi nokrāsotiem matiem sev patīku daudz labāk, jūtos svarīgāk un priecīgāk. Un hennas smarža lieliski piestāv rudenim, tiesa gan, tagad mati smaržo pēc pankūkām, nevis hennas. Bet arī tas, kā es jūtos, nepalīdz pret to, ka liekas, ka ir pārāk daudz ko darīt, un viss - skola, pēcskola, sports, māte, pašapliecināšanās - prasa no manis pārāk daudz ko darīt. Un pat tad, ja es izjūtu aizvien lielāku un lielāku vainas sajūtu, piemēram, par 2'031 epi, nebūs nekādas motivācijas visu darīt. Tikai tikvien, lai izvairītos no nepatīkamākajām nepatikšanām.

Jau kādu laiku eju gulēt ļoti laicīgi, ceļos laicīgi un skolā tikpat kā neaizmiegu. Kaut gan - pagājušonedēļ rakstīju vienu kontroldarbu pa miegam un dabūju astoņi (par rokrakstu, kurš bija šaušalīgs visām, visām mērauklām, pat kreiļu mērauklām, un dažām neaprakstāmi debilām kļūdām), tā ka gulēt stundās nav nemaz tik traki. Slikti vienīgi ir tad, ja mēģini salasīt savus stundas pierakstus un saproti, ka tā svarīgā tēma, kuru mēģināji pierakstīt, pretojoties miegam, ir pierakstīta sapludinot dažādus teikumus, izlaižot lielāko daļu vārdu un tas viss izskatās pēc mežģīņu rakstiem, nevis burtiem. Un tad apraujas pavisam. Ieskenēšu kādu piemēru no vēstures klades, kad to atradīšu, šad tad izskatās tiešām smieklīgi.

Un trešdien pirmoreiz dzīvē prezentēju klasē prezentāciju un nestomījos ļoti traki, un neaizmirsu visu, kas bija jāstāsta, un nesāku histēriski smieties līdz asarām, utml. Izrādās, ka triks ir iepriekš izmēģināt visu norunāt, nevis tikai izdomāt un izmēģināt prātā. Man likās, ka pat drusku sanāca tas smieklīgums, kurš vienkārši ir nenopietns un tādēļ smieklīgs, kaut gan es īpaši necentos. Vajadzēs turpmāk arī izmēģināt visu iepriekš, varbūt paliks aizvien mierīgāk un mierīgāk prezentēt.

Ā, un daži smieklīgie, kurus pierakstīju no klasesbiedru prezentācijām:
"Scars make a man more beautiful, braver, stronger... more beautiful!" Tas bija džekam, kurš visu prezentācijai atvēlēto laiku iztērēja uz savu ievainojumu vēsturi. Un stāstītu vēl, ja varētu.
"My favourite way to hit my kindergarten mates was to sit on them, take a brick and hit their heads with the brick." Tagad viņš ir ļoti mierīgs.
Bija vēl daži smieklīgie, bet ne tik smieklīgi.

Vairs nevaru interesanti rakstīt, domrakstā dabūju pieci. Es gan arī necentos, bet es pēdējā laikā vispār necenšos.