"you didn't ask" ir vistizlākā lieta, ko laikam jebkad esmu pateikusi. bet es tik un tā nevaru izdomāt, ko vēl es būtu varējusi teikt, lol.

gribu piedzerties matē un sēdēt ar kati goijā, spēlējot galda spēles. atkal. vispār jau man šķiet, ka prom brauc visi, kurus gribu paturēt tuvumā, vienkārši tā ir kaut kāda ļauna sazvērestība pret mani. tikai daži paliek, un tos grūti satikt.

kurbijkurne ir visur, es vienkārši vairs negaidu, ka tad, kad nākamreiz mani ar kādu garāmejot iepazīstinās, tas nebūs kāds no turienes. šodienas rēķinā trīs cilvēki. vismaz prieks, ka neatpazīstu visu kurbeli - un noteikti nav tik daudz turieniešu, kas atpazītu mani, lai es varētu justies atkal sazvērestības vidū.

skolā šogad varēšu tikai mācīties un klausīties, ko ķīselis runā (viņai stāstāmā nekad neaptrūkstas), pusdienu starpbrīžos iet uz ludo spēlēt burvju kārtis un mēģināt atkalatdzīvināt pa vasaru aizmirsto pārliecību, ka brendi un nosauļojums nav vienīgās cilvēku raksturojošās pazīmes.

tagad man ir burvīgs auskarcaurumu skaits.

jātrenējas rakstīt, savādāk būs sliktas atzīmes, ja pēkšņi nāksies rakstīt kādu domrakstu skolā. un kā izteikties arī esmu aizmirsusi.

katrīn ;_;

tāda sajūta, ka citur ir drāma, kurā man būtu jāuzņemas kāda atbildība, bet es sēžu un mēģinu sevi piespiest kārtot istabu. būtu tā kā jāceļas kājās. ā, nē, es visu droši vien jau esmu nokavējusi un palaidusi garām. pa radio skan dikti drūms regejs (tam noteikti ir kāds savādāks nosaukums), vairs jau ne, bet pie datora sēžu ar segu, nevis zeķēm. kurš te viegli iespaidojas, ko? man nav nekā, ko piedāvāt, bet nepamietiet mani, dārgie draugi. jābeidz uzvesties kā meitenei un skaļi jāsaka, ko domāju. turos, jā, es turos. un, lol, egocentriska kā parasti, tad jau viss būs labi, tikai jāieiet ritmā un nevajag pazaudēt sevi.