ieraksti | piedraudzētie | kalendāris | arhivētais | mans multeņu saraksts |
liela guļava - 24. Aprīlis 2008
|
Novembris 2016
|
24. Aprīlis 2008
|
|
|||||
Dažādi XXVII Vakar es viņai tā starp citu teicu, ka esmu laimīga kā ir, bet šodien man liekas, ka esmu salti samelojusies. Kaut kas pašā saknē liekas sašķobījies, vai varbūt mans skatpunkts ir novirzījies. Cita viņa, šķiet, ir mani pavisam norakstījusi, bet vēl arī ir viņa - nav ne jausmas, kā viņa mani uztver, un vai vispār uztver, un tas brīžiem mani padara īgnu un netaisnu. Šķiet, ka Ķīselis ir vienīgā stabilā un nemainīgā persona, kura vienmēr būs neitrāla un nemainīs viedokli par mani tikai tādēļ, ka izpaužu tikai nīgrumu vai neko. Un, pat ja mainīs, tad ne man, ne viņai tas neko nenozīmēs. Vajag biežāk uzvilkt smagos zābīšus un doties garā pastaigā, tad pārgurušai likties uz auss un izbaudīt īslaicīgu garīgu modrumu snaužot. Un šodien atkalatcerējos, ka manas vienīgās garās bikses patiesībā nav diez ko garas, tikai es tās visu ziemu biju valkājusi zābakos un to aizmirsusi. Un veikalos tagad ir bikses it kā manā garumā, bet kaut kādiem sērkociņtieviem ļaudīm, tā ka jaunas īsti tagad nespīd. Pēc ziemas joprojām lielākā daļa muskuļu ir atrofējušies - pirmdien stundā skraidīju ap stadionu un kārtoju vēderpreses ieskati, tagad sāp kājas tā, ka krītu pa kāpnēm, nevis kāpju, un vēders sāp tā, ka nošķaudīties ir nāvīgi, nemaz nerunājot par vienkāršu muguras iztaisnošanu. Bet šodien vispār jau paliek labāk, un ceru sevi uzturēt tādā kārtībā, lai līdz nākamajam pavasarim vairs nebūtu tādu tizlību. Vai ir vērts ievērt dzeltenās šņores atpakaļ zābakos? Vai pavasaris tās sauc? Visu gadu biju domājusi, ka šī skola vienkārši ir normāla, bet pēc šodienas sēdēšanas apbalvojumu dalīšanas pasākumā nonāku pie secinājuma, ka tālu no tā, un ir kārtīgs pamatojums vismaz daļai šejienes cilvēku būt augstprātīgiem snobiem. Man šķiet, ka vienīgā olimpiāde, kurā nebija ne pirmās, ne otrās un trešās vietas, bija matemātikas, kurā bija tikai atzinības. Un pārējām cilvēku bija dučiem, ZPD bija, šķiet, pirmās vietas katrā mācību priekšmetā, kas tikai nāk prātā, tsk valsts mērogā un olimpiādēs arī - ja ne valsts, tad Rīgas mērogā gan. Tāpat arī cilvēki, kam vidusskolu beidzot zemākā atzīme ir viens vienīgs astotnieks, utt. Varbūt vajadzēja palikt savā kakuskolā un justies gudrai. Gribu arī, lai man būtu, ko aizrakstīt īsziņā, bet nav. Vienkārši nekā nav, ko atbildēt. Ka te ir jauks laiks? Atkal pietrūkst cilvēku, kuri nekad nav bijuši īsti tuvi, tas vienkārši dzen. Un, pat ja es kādu pēkšņi satiktu, kas sen neredzēts, man nebūtu nekā īsti, ko labu vai interesantu pastāstīt. Mati it kā bija nokrāsojušies ar hennām un basmām gandrīz melni, bet palika atkal tumšbrūni nez kāpēc. Varbūt par žiglu izmazgāju, bet tagad es vismaz nejūtos kā mazā, gōtiskā meitenīte. Un man nav pavasara mūzikas, tas arī dzen. Mūzika: NIN - The Hand That Feeds |
ieraksti | piedraudzētie | kalendāris | arhivētais | mans multeņu saraksts |