nupat konstatēju, ka ieraksti par to, ka es gribu kļūt par cilvēku, uz kuru var paļauties, manā klabē atkārtojas gandrīz nepieklājīgi bieži, un tie neizrāda, ka šī mērķa sasniegšanā būtu noticis kāds progress pēdējo divu gadu laikā. mēģināšu vairāk neatkārtoties, vismaz kamēr nejutīšu, ka šajā ziņā ir notikušas jel kādas izmaiņas.

vēl es konstatēju visādus senus, saulainus komentārus, kuri izraisa ilgu, mierīgu smaidu.

uz rakstāmgalda ir rekordliels kinderolu mantiņu skaits - jau veselas divas.

iegaumēšu Lielā Cepuma visas trīs sastāvdaļas un tad cepšu visur, kur vien iešu. tas, ka tas ir viens liels cepums, ir gandrīz tikpat forši kā daudzi mazi majonēzes cepumiņi.

un tos svešos cilvēkus man tiešām nevajag, kaut arī kādreiz likās, ka vajag - pilnīgi lieks apgrūtinājums. dažu labu pietrūkst, bet viņa ir mistēriski izgaisusi no apvāršņa. gluži vai žēl, ka neieķēros viņai kājā un nevilkos līdzi, kamēr vēl varēju, bet arī tagad man būtu bail tā darīt, jo viņa devās uz dīvainām vietām, kurās bija man nevajadzīgi sveši cilvēki.

vismaz vadu mudžeklis ir koncentrēts vienā galda stūrī, nevis pa visurieni.

drīz būs gads, kopš man ir 4.-7. auskarcaurums, un jau kaut kādu laiku nav astotā. gribas beidzot atrast pietiekamu skaitu ar vienādiem, glītiem auskariem un tad palielināt to skaitu līdz kaut kam pieklājīgākam. piemēram, divpadsmit vai trīspadsmit, bet tikai pa ausīm, jo tās jau ir tik daudz piedzīvojušas, ka tās nekas nevar pārsteigt. pārējā galva gan nedomā neko draudzīgu par lieku dzīšanu.

semagic kaut kā drusku gļuko šodien.

bildītes ar kūkām vienmēr izskatās kārdinošas.