Es ik pa laikam kaut ko šeit parakstu un izdzēšu, jo viss jau ir pateikts, kaut arī gribas vēl runāt.

Kāds manai kreisajai ausij ir uzlicis ļaunu aci, jo visu laiku sāp augšējais auskarcaurums, neatkarīgi no tā, cik to ir - kad sestais aizaug un vairs nesāp, sāp piektais. Kad sesto atkal izduru, piektais vairs nesāp, bet sāp sestais. Kādreiz tā bija ar otro un trešo. Laikam būs jāapjautājas, ko par to visu saka otra auss.

Klausos mūziku, kuru sen jau esmu izklausījusi pavisam beigtu un tukšu, tā vairs nenozīmē it neko, tikai atgādina visādus cilvēkus, kurus tagad, satiekot uz ielas, varbūt arī neatpazītu.

Novērojums - šeit, šajā skolā, kur angļu valodu visiem katru dienu pacietīgi iedzen aknās, cilvēki to nepielieto bezjēgā. Nemētā nevietā iepītus vārdeļus un neizrādās ar to, ka nepieciešamības gadījumā var runāt tā, ka nevar noprast, kura ir dzimtā valoda. Vismaz vidusskolā, mazās klasītes gan esmu redzējusi tā darām. Ja vien pēkšņi neizdomāju runāt ar mazajām klasītēm, esmu valodas paradīzītē, jo nekas nekaitina. Patīkami apzināties, ka mācos klasē, kas ir pilna ar snobiem, kuri paši to arī apzinās. Mierīga un droša sajūta.

Pirmā matu stīpiņa, kura man patīk un der reizē. Industriāli. Nē, vienkārši kūfīgi.

Ja es kaut kad esmu teikusi, ka man vislabāk patīk būt ziemā un ka manis pēc visu laiku varētu būt ziema - laikam samelojos. Es gribu gulēt zālē ar tikai kaut kādu vienu tēkreklu mugurā, plāniem svārkiem kājās un basām pēdām, un skatīties, kā debesis mainās un pārvietojas aiz koku lapām, kamēr es palieku uz vietas un nesalstu. Tagad es tikai pazustu sniegā.

Interesanti, ko tagad dara tie cilvēki, kurus es kādreiz domāju pazīstam.